Задай вопрос

Uz bieži uzdotiem jautājumiem par aktuālām ekonomikas tēmām atbild gan "Naudas skola", gan dažādu nozaru speciālisti. Ieskaties sadaļā "Naudas skola atbild"! Varbūt atradīsi atbildi uz savu jautājumu uzreiz. Ja to neatrodi, izmanto šeit sniegto iespēju pajautāt vai nosūtīt savus ierosinājumus "Naudas skolas" redaktoram!

Uzdod jautājumu vai uzraksti ieteikumu!

Jautā

Image CAPTCHA
Enter the characters shown in the image.

Hiperinflācija

Hiperinflācija

Vistipiskākais hiperinflācijas rašanās iemesls ir strauja naudas daudzuma palielināšana apgrozībā. Šādu situāciju bieži rada pārāk izšķērdīga valsts fiskālā politika, kuras dēļ valsts parādi pieaug tik ļoti, ka kļūst neatmaksājami, tāpēc valdība izdod rīkojumu papildus emitēt naudu. Strauju naudas daudzuma palielināšanos apgrozībā var radīt arī slēgtas tautsaimniecības atvēršana preču un pakalpojumu deficīta apstākļos, kā tas bija, piemēram, Latvijā 20. gs. 90. gadu sākumā. Hiperinflācijai raksturīgi šādi procesi:

• strauji palielinās naudas daudzums apgrozībā;
nauda pārstāj būt vērtības mērs – grūti noteikt preču cenas un iedzīvotāju ienākumu līmeni;
nauda pārstāj būt uzkrāšanas līdzeklis, iedzīvotāji cenšas pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no saņemtajiem ienākumiem, jo naudas pirktspēja strauji krītas. Piemēram, 20. gs. 20. gados Vācijā cilvēki algu saņēma nevis reizi mēnesi, bet katru dienu, jo naudas vērtība kritās katru stundu – tūlīt pēc algas saņemšanas bija jāsteidzas to iztērēt, jo varēja gadīties, ka nākamajā dienā par šodien nopelnīto naudu neko nevarēs nopirkt;
nauda nefunkcionē kā pilnvērtīgs maksāšanas līdzeklis: tiek slēgti bartera (prečmaiņas) darījumi – prece tiek mainīta pret preci, samazinās ražošana un kopējā ekonomiskā attīstība.

20. gs. vairākās valstīs bijuši smagi hiperinflācijas periodi.
Vācijai 20. gadu sākumā pēc sakāves 1. pasaules karā bija lieli parādi, turklāt Rūras apgabala okupācijas dēļ valsts bija spiesta pastiprināti importēt rūpniecības preces, maksājot par tām ārvalstu valūtā, kuras trūka. Valdība pastiprināti emitēja naudu, un tās vērtība attiecībā pret citām valūtām kritās, sadārdzinot importu. Augot cenām, palielinājās arī valdības izdevumi, un to segšanai atkal emitēja naudu. Izveidojās hiperinflācija. No 1923. gada jūlija līdz novembrim inflācijas pieaugums bija 854 milj. procentu.
• Arī Grieķijā 40. gadu vidū hiperinflāciju izraisīja kara sekas, jo Grieķija bija spiesta finansēt ne tikai nacistiskās Vācijas okupācijas spēkus savā valstī, bet arī karadarbību Dienvideiropā. No 1943. gada jūlija līdz 1944. gada jūlijam vidējā mēneša inflācija Grieķijā bija 365%, bet lielākā mēneša inflācija sasniedza pat 8.55 mljrd. procentu.
Ungārijā 2. pasaules kara sekas izraisīja arī visaugstāko inflāciju pasaulē. No 1945. gada augusta līdz 1946. gada jūlijam cenas Ungārijā pieauga vidēji par 19 800% mēnesī, bet 1946. gada jūlijā bija pat 4.19 kvintiljoni procentu.
• 80. gados pārāk izšķērdīgas ekonomiskās politikas (lielo parādu), nestabilas politiskās situācijas un ārvalstu investoru neuzticamības dēļ hiperinflācija bija vērojama Latīņamerikas valstīs Bolīvijā, Brazīlijā, Peru un Argentīnā. Piemēram, Bolīvijā hiperinflācijas periods turpinājās no 1979. gada līdz 1985. gadam, Peru – no 1979. gada līdz 1991. gadam (1990. gada vairākos mēnešos hiperinflācija pārsniedza 10 000%).
• Pārejot no plānveida tautsaimniecības uz tirgus tautsaimniecību, hiperinflācija bija vērojama arī dažās Austrumeiropas valstīs, t.sk. Igaunijā, Lietuvā un Latvijā. 1992. gadā patēriņa cenas tajās pieauga attiecīgi par 1 070%, 1 020% un 951%.
Latvijā visaugstākā mēneša inflācija fiksēta 1992. gada janvārī, kad cenas pieauga par 64.1%. Hiperinflācijas galvenais iemesls Latvijā bija plānveida tautsaimniecībā noteikto cenu liberalizācija, piedāvājuma nodrošināšana ar importu no valstīm ar augstāku ienākumu un cenu līmeni, turklāt 90. gadu sākumā Baltijas valstis vēl ietekmēja PSRS Valsts bankas īstenotā izšķērdīgā un ekonomiski nepamatotā politika.

Par naudas vērtības krišanos un hiperinflācijas laika naudas zīmju nominālvērtību liecina naudas zīmes, kas bija apgrozībā Vācijā hiperinflācijas periodā 20. gs. 20. gados.

1923. gada maijā par šo 500 000 marku banknoti varēja nopirkt 40 mārciņu gaļas. Maizes klaips maksāja 1 200 marku.
1923. gada septembrī par šo 10 milj. marku banknoti varēja nopirkt 0.5 mārciņas gaļas. Maizes klaips maksāja 2 milj. marku.
1923. gada oktobrī par šo 1 mljrd. marku banknoti varēja nopirkt 0.75 mārciņas gaļas. Maizes klaips maksāja 670 milj. marku.
1923. gada 1. novembrī maizes klaips maksāja 3 mljrd. marku, bet 15. novembrī – jau 80 mljrd. marku.