Filmas

Video Ilgums - 4:20

Monetārā politika un cenu stabilitāte

Eiropas Centrālā banka (ECB) ir apņēmusies saglabāt cenu stabilitāti. Tai jāsaglabā inflācija eiro zonā nedaudz zem 2%. Tas ir ECB primārais uzdevums. Jo ievērojamas cenu svārstības, citiem vārdiem sakot, augsts inflācijas līmenis vai deflācija, mazina uzticību naudai. Tas kaitē ekonomikai.

Kā saglabāt stabilas cenas? Jums vispirms jāzina, vai cenas mainīsies vai nē, tādēļ raugieties nākotnē. Nedomājiet tikai par dažām nākamajām dienām, nedēļām vai mēnešiem. Domājiet vidējā termiņā, teiksim, par nākamo pusotru līdz diviem gadiem.

Nu jau ir par vēlu rīkoties ar nākamā mēneša inflāciju, jo veiktajiem pasākumiem būs aizkavēta ietekme.

Tādēļ ECB padome izvērtē gaidāmo inflācijas līmeni. Bet uz kāda pamata? Tas notiek, balstoties uz tādiem makroekonomikas mainīgajiem rādītājiem kā tautsaimniecības izaugsme, darba tirgus, akciju cenas un valūtas maiņas kursi.

Tā aplūko tādus monetārās politikas mainīgos rādītājus kā naudas piedāvājums un aizdevumi. Izpētot visus šos mainīgos rādītājus, ECB nonāk pie nākotnes inflācijas aplēsēm visā eirozonā. Šādā veidā tā uzzina, kas darāms.

ECB īsteno monetāro politiku, lai saglabātu stabilas cenas. Tas tiek darīts, ietekmējot naudas piedāvājumu tirgū, bet it īpaši virzot procentu likmes jeb naudas cenu.

Kā tas darbojas? ECB īsteno monetāro politiku sadarbībā ar visu eirozonas dalībvalstu centrālajām bankām. Visām eirozonas komercbankām valsts centrālajā bankā jātur minimālās rezerves, ko veido procentuālā daļa no to bilances vērtības. Tas nozīmē, ka komercbankās drīz izbeidzas līdzekļi, kas tām nepieciešami, piemēram, aizdevumu izsniegšanai klientiem.

Kā rīkoties šādā situācijā? Tām pašām jāaizņemas nauda. To var izdarīt tajās pašās centrālajās bankās, taču ECB lemj, cik daudz naudas komercbankas var aizņemties un ar kādu procentu likmi. Kredīti bankām tiek organizēti galvenokārt izmantojot izsoles procedūras. ECB nosaka minimālo procentu likmi – minimālo piedāvājuma likmi, kas pazīstama arī kā galvenā politikas likme.

Tā kā lielākajiem solītājiem ir prioritāte, pastāv risks, ka mazākajiem solītājiem nepaliks pāri nekas no piedāvātās summas. Bankas, kurām pēc izsoles procedūras trūkst līdzekļu, var lūgt valsts centrālajai bankai izsniegt tām ārkārtas aizdevumu, tomēr tām būs jāmaksā lielāki procenti. Minimālā piedāvājuma likme + 1%.

Protams, bankas var aizdot naudu viena otrai. Bet procentu likme, par kādu bankas aizdod vai aizņemas līdzekļus viena no otras, ir starp minimālo piedāvājuma likmi -1% un minimālo piedāvājuma likmi +1%. Pretējā gadījumā tām izdevīgāk doties uz valsts centrālo banku.

Procentu diapazons, ko bankas izmanto aizdodot līdzekļus viena otrai, pazīstams kā procentu likmju koridors. Tirgus likme vienmēr iekļausies procentu likmju koridorā, tieši tajās robežās, ko ECB uzskata par lietderīgu.

Tas viss var šķist kā apkārtceļš, bet tieši šādā veidā ECB virza gan naudas piedāvājumu, gan naudas tirgus procentu likmi. Bankas veido savu procentu likmi klientiem, balstoties uz šo tirgus likmi. Tādējādi ECB netieši kontrolē to, vai patērētāji un uzņēmumi daudz aizņemas un tērē, kā tas ir gadījumos, kad procentu likmes ir zemas. Ja procentu likmes ir augstas, tad patērētāji un uzņēmumi tomēr salīdzinoši vairāk krāj un mazāk tērē. Tas arī samazina spiedienu uz inflāciju.

© De Nederlandsche Bank

Uzzini vairāk

Filmā skaidroti tradicionālie monetārās politikas instrumenti. Globālā finanšu krīze ir likusi mainīt veidu, kā centrālās bankas var ietekmēt tautsaimniecības attīstību. Tādēļ Eirosistēma ieviesusi līdz šim neizmantotus un netradicionālus risinājumus:

 

 

Video datne
Izdrukāt

Pierakstīties jaunumiem

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!