Kāpēc Vācijā autobusa šoferis nopelna vairāk kā Latvijā?

Darba ražīgums un labklājība

Materiāls tev palīdzēs:

saprast, kāda ir saistība starp darba ražīgumu un labklājību, un noskaidrot, kādi faktori nodrošina virzību uz augstākas pievienotās vērtības produktu radīšanu un kā tas atspoguļojas augstākos indivīda un valsts ienākumos.

Katram no mums labklājība nozīmē kaut ko atšķirīgu. Taču tās pamatā ir gūtie ienākumi, ar kuru palīdzību varam sasniegt to, kas katram šķiet svarīgs (piemēram, iespējas ceļot, iegādāties māju, izglītošanās kursos u.c.) un rada iespējas veidot vēl labāku dzīvi nākotnē. Lai palielinātu ienākumus, darbs jāveic ražīgāk. Taču kā saprast, kas ir ražīgāk? Dažādu cilvēku paveiktā darba novērtēšanai vajadzīgs kāds salīdzināšanas mērs – darba ražīgums. 
 
Aplūkosim situāciju, kurā tiek veikts viens un tas pats darbs vai ražots viens un tas pats produkts.

Jānis un Elīna strādāja zemnieku saimniecībā un lasīja avenes. Saimnieks Kārlis par katru salasīto kilogramu maksāja 2 eiro. Jānis stundā salasīja 1,5 kg, bet Elīna – 2,0 kg. Darba ražīgums ir padarītais darba daudzums stundā. Jāņa darba ražīgums ir 1,5 kg/stundā, savukārt Elīnas darba ražīgums – 2,0 kg/stundā, tātad Elīna strādājusi ražīgāk.

Taču visbiežāk ir situācijas, kurās tiek veikti dažādi darbi vai ražoti dažādi produkti. Kā to salīdzināt?
Jāņa un Elīnas draugs Māris zemnieku saimniecībai izgatavoja koka kastītes ogu pārvadāšanai. Saimnieks Kārlis viņam maksāja 1ִ eiro par kastīti. Māris stundā izgatavoja 3 kastes. Lai salīdzinātu Elīnas, Jāņa un Māra veikumu, jāaprēķina guvums (nopelnītais) naudas izteiksmē, jo nav iespējams citādi salīdzināt aveņu lasīšanu ar koka kastīšu izgatavošanu. Darba ražīgums ir saražotās produkcijas vērtība (naudas izteiksmē) stundā. Jānis un Māris nopelnīja 3 eiro, Elīna – 4 eiro, tātad arī šādā skatījumā Elīna strādājusi ražīgāk.

Katra strādājošā ienākumus jeb materiālo labklājību ietekmē viņa darba ražīgums. Jo vairāk un ražīgāk viņš strādās (salasīs vairāk aveņu vai izgatavos vairāk kastīšu), jo vairāk viņš nopelnīs.

Visu bērnu darba rezultātus uzskatāmi var apkopot tabulā.
 Jānis Elīna Māris 
Darba veids lasīja aveneslasīja avenesizgatavoja kastītes
Samaksa 2 eiro par 1 kg2 eiro par 1 kg1 eiro par 1 kastīti
Darba ražīgums (apjoms stundā)1.5 kg2 kg3 kastītes
Darba ražīgums (vienā stundā nopelnītā samaksa) 3 eiro4 eiro3 eiro


Nākamajā mēnesī Elīna atrada iespēju lasīt avenes citā zemnieku saimniecībā, kurā saimniece Ilze par katru salasīto kilogramu maksāja vairāk – 3 eiro. Elīna strādāja tikpat čakli – salasīja 2 kg ogu stundā, tikpat, cik iepriekšējā mēnesī. Elīnas darba ražīgums joprojām bija 2,0 kg/stundā, taču saņemtais atalgojums bija lielāks – 6 eiro stundā.

 Elīna pie saimnieka Kārļa Elīna pie saimnieces Ilzes
Darba veids lasīja aveneslasīja avenes
Samaksa 2 eiro par 1 kg3 eiro par 1 kg
Darba ražīgums (apjoms stundā)2 kg2 kg
Darba ražīgums (vienā stundā nopelnītā samaksa)4 eiro6 eiro
               
Tātad ienākumi jeb materiālā labklājība lielā mērā ir atkarīga no padarītā darba – vairāk un ražīgāk strādājot, var vairāk nopelnīt. Tomēr ienākumi, ko var nopelnīt, būs atkarīgi arī no tā, cik par attiecīgo darbu gatavs maksāt darba devējs un produkta pircējs. Tātad tas, ka cilvēks dara daudz un neslinko, vēl nenozīmē, ka varēs nodrošināt augstu labklājību. Ir svarīgi, lai kādam šis darbs būtu tik svarīgs, lai viņš būtu ar mieru par to daudz maksāt.


Iemesli, kāpēc saimniece Ilze par to pašu darbu maksā vairāk nekā saimnieks Kārlis, var būt dažādi. Tie var būt saistīti ar to, ka Ilzes saimniecībā salīdzinājumā ar Kārļa saimniecību kopumā ir augstāki ienākumi, tāpēc iespējams darbiniekus atalgot labāk, piemēram: 
  1. Ilzes saimniecība bez aveņu audzēšanas nodarbojas arī ar ievārījumu ražošanu, kas tirgū ir pieprasītāka, tāpēc saimniecībai kopumā ir lielāki ienākumi nekā Kārļa saimniecībai; 
  2. turklāt Ilze aveņu ievārījuma ražošanai jau senāk nopirkusi labas iekārtas, kas šo procesu padara ātrāku, tāpēc stundā var saražot vairāk ievārījuma nekā iepriekš, tā arī nopelnot vairāk; 
  3. Ilzes saimniecība pārdod avenes Vācijas tirgū, kur par tām iedzīvotāji ir gatavi maksāt vairāk, un saimniece Ilze pati nopelna vairāk nekā Kārlis, kurš atradis pircējus tikai Latvijā, kur iedzīvotāji spēj maksāt mazāk; 
  4. iespējams – Ilze jūt, ka apkārtnē ir maz labu darbinieku, tāpēc ir gatava darbiniekus piesaistīt ar lielāku algu, un viņa to var atļauties, jo pašas ienākumi par produkcijas pārdošanu ir lielāki; u.tml.
Iemesls, kāpēc Jānis strādā saimniecībā, kurā par 1 kg salasīto ogu maksā mazāk, var būt, piemēram, tās atrašanās tuvāk mājām, tātad mazāk laika un līdzekļu ceļa izdevumiem, labākas atpūtas telpas u.c. Bet, ja arī Jānis nolems strādāt pie saimnieces Ilzes, kura maksā vairāk, saimniekam Kārlim būs jāpaaugstina samaksa par 1 kg salasīto ogu, lai noturētu darbiniekus savā uzņēmumā. Taču, tā kā saimnieka Kārļa saimniecības kopējie ienākumi ir mazāki, var rasties situācija, ka Kārļa saimniecībai palielināt samaksu par darbu nav iespējams, jo kopējie ienākumi nesegs visus izdevumus. Tādā gadījumā Kārļa saimniecībai jāmeklē iespējas palielināt ienākumus, piemēram, jāražo vēl kāds pieprasītāks produkts vai jāmeklē pircēji tirgos, kur tie var maksāt vairāk par preci, u.tml. Citādi saimniekošana nebūs iespējama. 






Lielāki ienākumi par darbu lielā mērā ir atkarīgi 
no darbinieka zināšanām un prasmēm, nevis tikai no uzņēmuma un pircēju spējas maksāt. Ja ir vēlēšanās strādāt citu, kvalificētāku darbu aveņu lasīšanas vietā, jāapgūst zināšanas un prasmes, kas darba tirgū nepieciešamas, lai darba devējs gūtu labumu no darbinieka darba un to novērtētu ar lielāku atalgojumu (sk. sadaļu "Darba tirgus").

 

Pārbaudi sevi

1.1. uzdevums 


Līdzīgi arī darba ražīgums valstī ir atkarīgs gan no tā, cik ražīgi esam strādājuši, gan no tā, cik maksā saražotā produkcija (piemēram, avenes, āboli, kastītes), gan no tā, cik par šo produkciju ir gatavi maksāt pircēji. Darba ražīgums parāda, cik lielu pievienoto vērtību rada katrs strādājošais. To izsaka ar saražoto preču un pakalpojumu daudzumu (naudas jeb vērtības izteiksmē) vienā darba stundā (pievienotā vērtība uz vienu nostrādāto stundu) vai uz vienu nodarbināto.
Lai salīdzinātu darba ražīgumu dažādās nozarēs, nozares pievienotā vērtība tiek dalīta ar tajā nostrādāto stundu skaitu vai nodarbināto skaitu. Savukārt darbaspēka produktivitāti viena uzņēmuma ietvaros var vērtēt, izmantojot citus rādītājus, piemēram, saražoto detaļu skaitu uz vienu nodarbināto. Te gan jāatceras, ka detaļas vērtība nav tas pats, kas konkrētā nodarbinātā pievienotā vērtība, jo detaļas vērtībā ietilpst arī citas izmaksas, t.sk. materiālu izmaksas, kas, visticamāk, radušās citā uzņēmumā.

Darba ražīguma kāpums ir galvenais virzītājspēks ceļā uz lielākiem ienākumiem un labklājību. Runājot par minēto piemēru – ja bērni veiktu darbu ātrāk vai pievienotu tam vērtību citā veidā, piemēram, ar labu mārketingu, viņi nopelnītu vairāk. Arī uzņēmumos strādājošie, strādājot ražīgāk (to var panākt, pilnveidojot zināšanas un prasmes un/vai ieviešot jaunas tehnoloģijas un tādējādi padarot ražošanas procesu ātrāku un ražīgāku), saražos lielāku vērtību un nopelnīs vairāk. Turklāt, nopelnot lielākas algas, šie strādājošie varēs vairāk pirkt citu saražoto produkciju un pakalpojumus un maksāt par tiem dārgāk.

Kāpēc Vācijā autobusa šoferis dienā nopelna vairāk nekā Latvijā? Vai viņš pilsētā brauc 2–3 reizes ātrāk? Nedrīkst. Arī Vācijas pilsētās ir tādi paši ātruma ierobežojumi. Varbūt viņam ir 2–3 reizes lielāki autobusi? Nē, tie ir tādi paši kā Latvijā. Arī pasažieru skaits ir tāds pats. Vācijā lielāku autobusa šofera algu nosaka valstī vidēji augstāks darba ražīgums. Vācijā krietni agrāk nekā Latvijā veidojās daudz tehnoloģiski attīstītu un inovatīvu uzņēmumu, un tie guva ienākumus gan iekšzemē, gan eksporta tirgos. Darba ražīguma un ienākumu kāpums daļā nozaru veicinājis cenu un ienākumu kāpumu citās nozarēs, piemēram, tādās, kur pakalpojumu daudzumu stundā ir grūti palielināt (piemēram, frizūru daudzums, pārvadāto pasažieru skaits un ātrums). Tāpēc Berlīnē autobusa biļete maksā 2,80 eiro, bet Jelgavā – 0,85 eiro. Šādu šķietami vienādu pakalpojumu cenu atšķirību izskaidro sabiedrības vidējais ienākumu līmenis. Vācijā ienākumu līmenis ir augstāks un iedzīvotāji var atļauties maksāt par biļeti vairāk, tāpēc Vācijā autobusa šoferis pelna vairāk. Tātad šā šofera alga daļēji ir atkarīga ne vien no viņa paša, bet arī no visas sabiedrības vidējā darba ražīguma.

Kāpēc jau tagad uzreiz Latvijā nevarētu strauji paaugstināt algas līdz Vācijas līmenim? Ja algas aug straujāk nekā darba ražīgums, uzņēmumam ir vai nu jāsamazina sava peļņa (tā radot uzņēmumam zaudējumus), vai jāpalielina pārdotā produkta cena (zaudējot konkurētspēju, ja netiek atrasti pircēji, kuri gatavi maksāt vairāk). Tātad algu pieaugums, kas pastāvīgi būs straujāks nekā darba ražīgums, novedīs uzņēmumu situācijā, kad tas nevarēs pastāvēt (kā piemērā par Kārļa zemnieku saimniecību, ja būtu jāpaaugstina alga, nepaaugstinot darba ražīgumu jeb saimniecības ienākumus kopumā).

Kas nepatīk ekonomistiem, kad algu kāpums pārsniedz darba ražīguma pārmaiņas, kā tas bija pirms 2008. - 2009. gada krīzes, kā arī pēckrīzes laikā no 2013. gada (sk. attēlu)? Atlīdzības pieaugums šajos periodos bija zaudējis saikni ar darba ražīgumu, un tas radīja bažas par izmaksu konkurētspēju (produktiem, kuri konkurē ar citu valstu ražojumiem galvenokārt ar izmaksām uz vienu saražoto vienību). Taču algu pieaugums pats par sevi ir vēlams iedzīvotāju un tādējādi – valsts – labklājības kāpināšanai, tāpēc svarīgi uzņēmumiem veikt ieguldījumus darba ražīguma paaugstināšanā, lai uzņēmēji Latvijā varētu atļauties maksāt strādājošajiem lielākas algas.
 
Darba ražīgums (reālā pievienotā vērtība uz nostrādāto stundu) un reālā alga (uz nostrādāto stundu) 
(2005. gads = 100) A

Zems darba ražīgums nenozīmē, ka cilvēki neprot strādāt vai strādā lēni. Iespējama virkne iemeslu, piemēram, līdzekļu trūkums iekārtu nomaiņai, tiek ražoti produkti ar zemāku pievienoto vērtību nekā citās valstīs, tiek ražoti mazāk pieprasīti produkti vai tirgos, kuros produkti tiek pārdoti, pircēji nespēj maksāt augstu cenu par attiecīgo preci vai pakalpojumu, vai arī trūkst labu produkta pārdošanas, t.i., mārketinga, iemaņu.

Latvijā ir daudz uzņēmumu, kas ražo produktus ar augstu pievienoto vērtību, tomēr kopumā Latvijas tautsaimniecības struktūrā ir vairāk nozaru ar zemāku pievienoto vērtību nekā, piemēram, Vācijā. Latvijā liela nozare ir kokrūpniecība, ko nodrošina pieejamie resursi un laika gaitā uzkrātā pieredze, zināšanas un attīstīta ražošana. Tomēr, lai cik ražīgs būtu kokapstrādes uzņēmums Latvijā, pat ja tas spētu sasniegt Vācijas kokapstrādes uzņēmuma darba ražīguma līmeni, šajā nozarē radītā pievienotā vērtība un darbinieka vidējais darba ražīgums būs zemāks nekā automobiļu ražošanas (nozīmīga nozare Vācijā) vai elektronisko iekārtu ražošanas (nozīmīga nozare Somijā) darbinieka vidējais darba ražīgums un līdz ar to – arī alga.

Vidējais darba ražīgums (tātad – arī ienākumu līmenis) Latvijā ir zemāks nekā Vācijā vai Somijā tautsaimniecības struktūras atšķirību dēļ. Latvijai no kokapstrādes rūpniecības nevajag atteikties, bet ieguldīt pētniecībā, lai no šīs jau tradicionāli attīstītās nozares gūtu maksimāli lielu pievienoto vērtību. Latvija spētu straujāk attīstīties un uzņēmumiem un iedzīvotājiem būtu iespēja saņemt lielākus ienākumus, ja tiktu vairāk attīstītas (veikti ieguldījumi izglītībā un investīcijas) un tautsaimniecības struktūrā dominētu tādas nozares, kas rada lielāku pievienoto vērtību un var sasniegt augstāku darba ražīgumu nekā, piemēram, elektronisko un elektrotehnisko iekārtu ražošanas nozare.


Pārbaudi sevi

1.2. uzdevums 

Pierakstīties jaunumiem

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!