Kādu lomu tautsaimniecībā spēlē Centrālā banka?

Centrālās bankas nozīme

Materiāls tev palīdzēs:

izprast centrālās bankas un kredītiestāžu nozīmi tautsaimniecības attīstībā.


Visi, kuri kādreiz aizņēmušies naudu, zina, ka papildus kredīta pamatsummai parasti jāmaksā arī procenti. Lai gūtu lielāko iespējamo peļņu, kredītu izsniedzējiem būtu izdevīgi izsniegt pēc iespējas vairāk aizdevumu. Tomēr valsts nav ieinteresēta pārmērīgi straujā kredītu pieaugumā un tam sekojošā inflācijas kāpumā, tāpēc valsts centrālā banka veic darbības, ko sauc par monetāro politiku, lai regulētu naudas un kredītu pieejamību tautsaimniecībā.

Centrālā banka
Centrālā banka ir valsts institūcija, kuras galvenais mērķis ir nodrošināt cenu stabilitāti. Cenu stabilitāte ir nozīmīga īstermiņa un ilgtermiņa izdevumu plānošanai gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. Dažās valstīs centrālo banku mērķis ir arī panākt pilnīgu nodarbinātību.
Papildus cenu stabilitātes nodrošināšanai centrālā banka arī uztur un attīsta maksājumu sistēmas, pārvalda centrālās bankas naudas un citu aktīvu rezerves, rūpējas par skaidrās naudas pieejamību un apriti, kā arī rūpējas par finanšu stabilitāti. Ir valstis, kurās centrālā banka arī regulē kredītiestāžu sektora darbību un nodrošina papildu specifiskus pakalpojumus valdībai. Centrālā banka nav kredītiestāde, bet tās galvenie darījuma partneri ir kredītiestādes. Privātpersonas centrālajā bankā nevar atvērt kontus vai saņemt aizdevumus. Centrālās bankas galvenais instruments tradicionāli ir procentu likmes – naudas cenas noteikšana monetārās politikas ietvaros. Par šīm procentu likmēm kredītiestādes aizņemas finanšu līdzekļus centrālajā bankā, kurus pēc tam izmanto aizdevumu un citu pakalpojumu sniegšanai mājsaimniecībām un uzņēmumiem.

Monetārā politika — centrālās bankas īstenoto pasākumu kopums, lai atbilstoši ekonomiskajai aktivitātei palielinātu (samazinātu) naudas piedāvājumu un ietekmētu ekonomisko aktivitāti. 


Ņemot vērā uzdevumus un iespējas ietekmēt tautsaimniecības attīstību, centrālā banka tiek veidota kā no valdības neatkarīga institūcija, lai politiskā spiediena rezultātā tai nebūtu jāīsteno cenu stabilitātei pretēji mērķi.

Latvijas Banka
Latvijas centrālā banka ir Latvijas Banka. Tā sāka darbību 1922. gada 1. novembrī. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā arī Latvijas Banka atjaunoja savu darbību un jau 4. maijā laida apgrozībā Latvijas rubli, bet 1993. gada martā Latvijas rubļus nomainīja lati.
Latvijas Bankas misija ir tautsaimniecības ilgtspējīgas attīstības veicināšana. Cenu stabilitāte, mūsdienīga un droša maksājumu infrastruktūra, kā arī uzticama finanšu sistēma ir Latvijas tautsaimniecības izaugsmes un pārtikušas sabiedrības nozīmīgi priekšnosacījumi. Pirmajos trijos darbības gados Latvijas Banka un valdība panāca, ka inflācijas līmenis no 951,3% samazinājās līdz 25,0%, bet 1999. gadā – līdz 2,4%.
2014. gadā Latvija pievienojās eiro zonai un kļuva par Eiropas Centrālo banku sistēmas dalībnieci. Latvijas Banka emitē eiro banknotes un monētas, tās apstrādā, maina, izņem no apgrozības, kā arī izsniedz naudu kredītiestādēm un pieņem to no kredītiestādēm.
Latvijas Banka sadarbojas ar Eiropas Centrālo banku, Eiropas Savienības valstu un ārvalstu centrālajām bankām un citām finanšu institūcijām, pārstāvot Latvijas intereses sanāksmēs un diskusijās, daloties pieredzē un apgūstot citu valstu pieredzi.


 Noskaties filmu par Latvijas Banku!


Pārbaudi sevi

2.1. uzdevums 


Eiropas Centrālā banka
Eiropas Centrālās bankas uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti eiro zonā. Cenu stabilitāte ir inflācijas gada pieaugums, kas vidējā termiņā ir 2%. Šādu inflācijas līmeni pasaules nozīmīgākās centrālās bankas atzinušas kā piemērotu tautsaimniecībai.
Ja ir šāds inflācijas līmenis, iedzīvotāju iekrājumi būtiski nesamazinās. Savukārt cenu pieaugums arī neatrodas līmenī, kurā cenas varētu pēkšņi sākt kristies, izraisot deflāciju, kas cilvēkiem liktu atlikt pirkumus.
Kā zināms, ja cilvēki sāktu masveidā atlikt pirkumus, uzņēmumiem nāktos samazināt izlaides apjomu, tāpēc būtu nepieciešams mazāk darbaspēka. Tā veidotos cikls, kas pastāvīgi atkārtotos, un darbavietu zaudējums (tādējādi – arī ienākumu sarukums) izraisītu vēl zemākas cenas. Cenu stabilitāte ir ārkārtīgi nozīmīga, lai iedzīvotāji un uzņēmumi justos droši, veidojot investīciju plānus un uzkrājumus nākotnei.

 Noskaties filmu par Eiropas Centrālo banku!

Pēc filmas noskatīšanās izpildi testu, atzīmējot pareizās atbildes!

Pārbaudi sevi

2.2. uzdevums 

Papildu informācija

Eiropas Centrālās bankas Padome

Eirosistēmā monetāro politiku veido Eiropas Centrālās bankas Padome, kurā darbojas seši Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļi un 19 nacionālo centrālo banku prezidenti. Padome ir augstākā Eiropas Centrālās bankas lēmējinstitūcija un atbildīga par procentu likmju noteikšanu un monetārās politikas īstenošanu. Ik pēc aptuveni sešām nedēļām Padome pulcējas vai nu Frankfurtē pie Mainas vai kādā no nacionālajām centrālajām bankām, lai novērtētu tautsaimniecības un monetāro attīstību un pieņemtu lēmumus par monetāro politiku.
Padome apspriežas, līdz nonāk pie lēmuma un balso par to. Balsstiesību rotācijas sistēma nosaka balsošanas kārtību Padomē: 1) Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļi var balsot katrā sanāksmē; 2) piecu lielāko eiro zonas valstu – Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas un Nīderlandes – centrālo banku prezidentiem ir četras balsis (tas nozīmē, ka katrā sanāksmē viens no šo valstu centrālo banku prezidentiem rotācijas kārtībā nebalso); 3) pārējo 14 valstu centrālo banku prezidentiem ir 11 balsu (tas nozīmē, ka katrā sanāksmē trīs šo valstu centrālo banku prezidenti rotācijas kārtībā nebalso).


Centrālās bankas mūsdienās naudas jautājumos lielākoties izvairās no tiešas sadarbības ar uzņēmumiem, mājsaimniecībām un valdībām un aizdod naudu ar kredītiestāžu starpniecību. Kāpēc centrālās bankas neaizdod naudu tieši uzņēmumiem un mājsaimniecībām? Tāpēc, lai samazinātu korupcijas, politiskās ietekmes un citus riskus. Aizdodot naudu, centrālajai bankai būtu jāizlemj, kurā brīdī un kuram uzņēmumam dot kredītu un kuram nedot. Piemēram, kāpēc lai ierēdnis, kurš lemj par kredītu piešķiršanu, atteiktu to neveiksmīgam, bet politiski ietekmīgam uzņēmuma vadītājam? Savukārt kredītiestādē peļņas faktors šādus riskus gandrīz pilnībā izslēdz.
Līdzīgi kā jebkurā citā centrālajā bankā, arī Eiropas Centrālās bankas monetārās politikas standarta instruments ir īstermiņa aizdevumu procentu likme (refinansēšanas likme), par kuru kredītiestādes var aizņemties naudu no centrālās bankas. Tādējādi centrālā banka īsteno monetāro politiku ar kredītiestāžu starpniecību.
Mainot īstermiņa procentu likmi, Eiropas Centrālā banka ietekmē naudas daudzumu, kas ieplūst banku sistēmā un nonāk pie uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Kad ekonomiskai izaugsmei ir nepieciešams papildu stimuls, lai augtu nodarbinātība un algas, centrālā banka samazina īstermiņa procentu likmi, mudinot tautsaimniecības dalībniekus – uzņēmējus un mājsaimniecības – aizņemties naudu investīcijām un patēriņa palielināšanai. Šādu monetāro politiku sauc par stimulējošu monetāro politiku.
Piemēram, finanšu krīzes laikā daudziem uzņēmumiem nācās atlaist darbiniekus, kā arī ierobežot savu uzņēmējdarbību, tāpēc netika veiktas jaunas investīcijas (netika celtas jaunas rūpnīcas vai veiktas inovācijas). Eiropas Centrālā banka samazināja procentu likmes, lai kredīti bankās būtu pieejamāki. Tas mudināja uzņēmējus aizņemties finanšu līdzekļus un ātrāk atjaunot savu darbību ierastajā līmenī vai to pat paplašināt.
Savukārt, ja ekonomiskā izaugsme ir pārāk strauja un tautsaimniecības dalībnieki sāk pārmērīgi aizņemties un tērēt, tādējādi radot nesamērīgu augšupvērstu spiedienu uz cenām, centrālā banka palielina īstermiņa procentu likmi. Tas veicina arī kredītiestāžu izsniegto kredītu likmju kāpumu un uzņēmēji un patērētāji par  augstākām  procentu likmēm kredītus ņem mazāk, tā samazinot tautsaimniecības izaugsmi. Šādu monetāro politiku sauc par ierobežojošu monetāro politiku.
Piemēram, iedomājies, ka labvēlīgu ekonomisko apstākļu rezultātā mājsaimniecības sākušas iegādāties nekustamos īpašumus, izmantojot kredītus. Ja nekustamā īpašuma darījumu skaits ir pārlieku liels, nekustamā īpašuma tirgus sāk "pārkarst" (cenas sāk strauji palielināties) ļoti liela pieprasījuma dēļ. Lai izvairītos no krīzes, šādā gadījumā centrālā banka izvēlēsies paaugstināt aizdevumu procentu likmes, kredītus padarot dārgākus, tāpēc mājsaimniecības izvēlēsies atlikt mājokļa pirkšanu un ekonomiskā izaugsme atkal stabilizēsies.
Tādējādi kredītiestādes darbojas kā centrālās bankas starpnieks monetārās politikas lēmumu izpildē, bet vienlaikus pilda arī citas tautsaimniecības attīstībai nepieciešamās funkcijas – nodrošina maksājumu izpildi, uzkrāšanas iespējas, aizdevumus un analīzes iespējas.