Kāpēc aizņemties naudu gribam par maziem procentiem, bet aizdot par lieliem?

Naudas pieprasījums un piedāvājums

Materiāls tev palīdzēs:
izprast naudas pieprasījuma un piedāvājuma saikni ar procentu likmēm.

Naudai tāpat kā jebkurai precei vai pakalpojumam eksistē pievilcība to turēt. Piemēram, visi zina, ko par naudu var iegādāties. Tomēr kāpēc iegādāties to rīt, nevis šodien, vai, piemēram, nākamgad, nevis rīt?

Kas ir naudas laika vērtības mērvienība?


Lai izpētītu, kas mudina tautsaimniecības dalībniekus turēt naudu vai citus aktīvus, iedomāsimies ļoti vienkāršotu modeli, saskaņā ar kuru vienīgā alternatīva naudas turēšanai savā kredītiestādes norēķinu kontā ir valsts obligāciju iegādāšanās. Šajā modelī neņemsim vērā inflācijas ietekmi uz naudas vērtību un pieņemsim, ka valdība vienmēr atdos visu, ko aizņēmusies.
Tātad mums ir 100 eiro, kurus nav nepieciešams tērēt ikdienas tēriņiem, tāpēc tos varam vai nu turēt skaidrā naudā, vai par tiem nopirkt valsts obligācijas, tas ir, aizdot savu naudu valdībai.
Ja valdība mums pēc gada piedāvā atdot atpakaļ 100 eiro, mēs negribēsim tai aizdot, jo tikpat labi varētu vienkārši turēt naudu maciņā. Savukārt, ja valdība mums piedāvā atdot 150 eiro, doma aizdot valdībai šķiet daudz pievilcīgāka nekā turēt naudu maciņā.
To, cik daudz virs aizdotās pamatsummas aizņēmējs atdos, sauc par procentu maksājumiem un var izteikt procentos. Pirmajā gadījumā procentu likme ir 0%, otrajā gadījumā – 50%.
Procentu likme ir naudas alternatīvās izmaksas – tas, no cik daudz kaut kā cita (naudas pieauguma nākotnē) jāatsakās, lai tērētu naudu pašlaik.

Naudas pieprasījums un piedāvājums
Satiekoties naudas pieprasījumam un piedāvājumam, veidojas tirgus (par to jau stāstīts nodaļā "Tirgus un cenas". Šajā tirgū naudas cenu nosaka naudas piedāvājums un naudas pieprasījums, bet naudas cena ir procentu likme.
Naudas pieprasījums ir tautsaimniecības dalībniekiem nepieciešamais naudas daudzums.
Britu ekonomists Džons Meinards Keinss (John Maynard Keynes) izanalizēja, ka tirgus dalībniekiem varētu būt trīs dažādi motīvi, lai izvēlētos turēt naudu, nevis citus aktīvus.

Darījuma motīvsDažādu veidu naudas izmantošanas nepieciešamība, piemēram, lai varētu atļauties iegādāties pārtiku, transportu un veikt citus iepriekš paredzamus maksājumus.Procentu likme neietekmē.
Piesardzības motīvsVēlme nodrošināties pret neparedzētiem tēriņiem, piemēram, saslimšanu vai pārplīsušu riteņa riepu. Ir prātīgi atstāt brīvus līdzekļus neparedzētiem gadījumiem.Procentu likme neietekmē.
Spekulācijas motīvsVēlme nogaidīt līdz labākiem aizdošanas nosacījumiem jeb augstākām procentu likmēm. Kāpēc aizdot kādam šodien par 1% gadā, ja gaidāms, ka nākamajā mēnesī varēs aizdot par 5% gadā?Procentu likme ietekmē.

Tātad procentu likme ietekmē spekulatīvos darījumus.

Naudas piedāvājumu lielā mērā nosaka valsts centrālā banka, īstenojot atbilstošu monetāro politiku, kas faktiski nozīmē pieejamo naudas daudzumu tautsaimniecības dalībniekiem tās izaugsmes veicināšanai.

Kā ekonomisti redz naudas pieprasījumu un piedāvājumu?
Visi, kuri kādreiz aizņēmušies naudu, zina, ka, papildus kredīta pamatsummai visbiežāk jāmaksā arī procenti. Tas ir loģiski vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, aizdevējs uzņemas risku, nododot savu naudu citai personai vai uzņēmumam.
Otrkārt, aizdevējs tikmēr nevar izmantot šo naudu pats, tāpēc vēlas iegūt peļņu, lai to atsvērtu.
Treškārt, aizdevējs vēlas atpelnīt inflācijas rezultātā zaudēto naudas vērtību. Skaidrs, ka katrs tirgus dalībnieks, aizdodot naudu, centīsies iegūt lielāko iespējamo peļņu, tāpēc būtu loģiski gribēt izsniegt pēc iespējas vairāk aizdevumu.
Ar ieskicēto teorētisko modeli var izveidot naudas pieprasījuma un piedāvājuma līknes.
Naudas pieprasījumu grafiski var attēlot kā tradicionālu pieprasījuma līkni D. Par augstākiem procentiem tautsaimniecības dalībnieki gribēs aizņemsies mazāku naudas daudzumu.

Attēls. Naudas pieprasījums


Savukārt naudas piedāvājuma līknei pieņemam, ka naudai jānodrošina preču un pakalpojumu aprite, t.i., tautsaimniecībā vajadzīgs noteikts naudas daudzums, un procentu likmes to neietekmē. Tāpēc naudas piedāvājuma līkne S ir vertikāla.

Attēls. Naudas pieprasījuma un piedāvājuma līknes



Ja centrālā banka nolemj mainīt naudas apjomu tirgū, piemēram, to palielinot, piedāvājuma līkne S pārvietojas pa labi. Jaunās naudas piedāvājuma  līknes krustpunkts ar pieprasījuma līkni atrodas zemāk, tas parāda, ka  procentu likmes sarūk. Kā mācījies jau iepriekš, zemākas procentu likmes veicinās pieprasījuma pieaugumu un tēriņus un tādējādi augs arī inflācija.
No visa minētā arī izriet iemesls, kāpēc centrālā banka nevar saražot valsts iedzīvotājiem tik daudz naudas, cik tās iedzīvotāji vēlas, – nesamērīgi liels naudas daudzums tautsaimniecībā samazinās naudas vērtību. Samazinoties naudas vērtībai, izveidosies hiperinflācija, un centrālā banka vairs nespēs to apturēt. Šādā gadījumā daļa naudas funkciju pārtrauks darboties. Piemēram:
  1. nauda vairs nebūs vērtības uzkrāšanas instruments, jo katru dienu tā zaudēs nozīmīgu daļu savas vērtības;
  2. iedzīvotāji sāks atteikties lietot maksājumos valsts nacionālo valūtu, jo tās patieso vērtību būs grūti noteikt, un valsts kļūs ļoti nabadzīga.
Populārākie hiperinflācijas piemēri ir 2000.–2008. gada krīze Zimbabvē un 2016. gada krīze Venecuēlā.

Pārbaudi sevi

3.1. uzdevums 

Kāpēc monetārā politika tiek īstenota, aizdodot bankām, nevis tieši uzņēmumiem un mājsaimniecībām?
Attīstītās valstīs centrālo banku galvenais mērķis parasti saistīts ar cenu stabilitāti. Tai nav jābūt tikai cenu stabilitātei (piemēram, ASV Federālo rezervju sistēmas mērķis ir nodarbinātība un cenu stabilitāte), tomēr parasti viens no mērķiem ir nodrošināt to, lai nauda var veiksmīgi pildīt savas funkcijas: būt par vērtību salīdzināšanas mēru, būt maiņas līdzeklim un bagātības uzkrāšanas līdzeklim. Šo funkciju veikšana ir apgrūtināta, ja naudas vērtība nav stabila (piemēram, hiperinflācijas apstākļos).
Cenu stabilitāte parasti tiek panākta, mainot procentu likmi, par kuru centrālā banka aizdod naudu kredītiestādēm. Kredītiestādes savukārt aizņemas naudu no centrālās bankas, lai kreditētu uzņēmējus un patērētājus, kas tālāk ar savām darbībām ietekmē patēriņu, investīcijas un inflāciju.

Attēls. Samērīga naudas daudzuma palielināšana tautsaimniecībā stimulē ekonomisko izaugsmi



Kā redzams attēlos, ja centrālā banka palielina naudas daudzumu, procentu likme samazinās un uzņēmēji vairāk aizņemas naudu, lai investētu to ražošanā. Tādējādi, palielinoties ražošanas apjomam, aug kopējais ražošanas apjoms un ražošanas iespēju robeža pārbīdās pa labi. Palielinās nodarbinātība, aug gan iedzīvotāju ienākumi, gan nodokļu ieņēmumi, gan valsts budžeta ieņēmumi.
Tas šķietami ir samērā sarežģīts un netiešs mehānisms. Kāpēc centrālā banka nevar tieši sadarboties ar patērētājiem?

Kāpēc centrālā banka neaizdod patērētājiem un uzņēmējiem nepastarpināti? 
Šo jautājumu bieži uzdod politiķi, un līdzīgs priekšlikums daudzkārt izmēģināts, taču lielākā daļa attīstīto valstu nonākusi pie secinājuma, ka šāda sistēma nav lietderīga. Kāpēc? Galvenokārt tāpēc, ka tādā gadījumā centrālajai bankai būtu jāizvērtē praktiski katra uzņēmēja un privātpersonas kredītrisks, lai tās kredīti būtu pievilcīgi (un tiem jābūt pievilcīgiem, lai darbotos centrālās bankas monetārā politika), kā arī galu galā kredītiestādes nebūtu konkurētspējīgas ar valsts centrālo banku un bankrotētu.
Tādējādi valsts tautsaimniecība, kā vēsturē pierādījies, būtu saistīta ar birokrātiju, korupciju un resursu neefektīvu izmantošanu. Šāda tautsaimniecība ilgtermiņā nav konkurētspējīga ar sistēmām, kurās lielāka ietekme ir privātajam kapitālam (detalizētāk sk. sadaļā "Valsts nepieciešamība").
Tomēr diskusijas par to, kā labāk īstenot monetāro politiku, nekad nav zaudējušas aktualitāti un turpinās joprojām.

Pārbaudi sevi

3.2. uzdevums