Filmas

Kā veidojas darba tirgū darbaspēka piedāvājums un pieprasījums? Kā tie ietekmē darbasspēka cenu (algu)? Kā valdība var ietekmēt procesus darba tirgū? Vai minimālās algas noteikšana ir vienīgais un labākais risinājums, lai aizsargātu darba ņēmējus? Un kuras valsts – Francijas, Dānijas vai ASV – risinājums darba tirgū ir vislabākais? Meklē atbildes uz šiem jautājumiem filmā!

© Banque de France - City of Economics and Money

© Universcience

Video teksts: 

Darbam var būt bezgala daudz dažādu izpausmju – pienākums, kaislība, izaicinājums, galvassāpes, peļņas avots, brīvā laika pavadīšanas veids. Taču ekonomisti darbu redz kā tirgu.

Iedomājieties mazu valsti, kurā ir 10 uzņēmumu un 100 iedzīvotāju darbaspējīgā vecumā. No šiem iedzīvotājiem 56 veido darba spēku, citiem vārdiem sakot, vai nu viņiem ir darbs vai arī viņi to aktīvi meklē. Mūsu 10 uzņēmumi un 56 cilvēku darbaspēks kopā veido tirgu, kur iespējams pirkt vai pārdot darbu. Kā ikviens kārtīgs tirgus, arī darba tirgus balstās uz piedāvājumu jeb šajā gadījumā uz darbiniekiem un pieprasījumu jeb, citiem vārdiem sakot, uzņēmumiem.

Tā kā kvalificēti darbinieki ir produktīvāki nekā neapmācīti, uzņēmumi ir gatavi viņiem maksāt vairāk. Taču darba tirgus ir ārkārtīgi segmentēts. Kurpju fabrika nez vai pieņems darbā automehāniķus, lai cik kvalificēti viņu būtu. Gluži tāpat mašīnbūves rūpnīca nenolīgs astronautu. Darbaspēka cenu ietekmē arī ārējie apstākļi. Ja ir pilnīga nodarbinātība, tirgū pastāv darbaspēka trūkums un algas pieaug. Laikā, kad bezdarba līmenis ir augsts, darbaspēka netrūkst, tāpēc algas sarūk. 

Atgriezīsimies pie mūsu miniatūrās valsts, kurā liela daļa darbaspēka nodarbināta arponija raktuvēs. Kalnrači saņēma labu atalgojumu līdz dienai, kad tika izgudrots sintētiskais arponijs. Raktuvju produkcijas apjoms strauji saruka, bet bezdarba līmenis pieauga, un 5 cilvēki jeb gandrīz 9% no valsts darbaspējīgajiem iedzīvotājiem kļuva par bezdarbniekiem. Mūsu mazais darba tirgus nu ir pārpludināts ar šiem pieciem kalnračiem, kas meklē darbu. Taču viņu prasmes ir novecojušas. Šā iemesla dēļ viņi piekrīt darbam ar ļoti zemu atalgojumu un kļūst par, tā saucamajiem, strādājošiem nabagiem jeb cilvēkiem, kam ir darbs, bet ir arī grūtības savilkt galus kopā. Saskaroties ar šādu negaidītu situāciju, valdība ievieš minimālo algu. Zemākās algas ievērojami pieaug. Tas palīdz trūcīgākajiem strādniekiem izbēgt no nabadzības slazdiem. Problēma ir tāda, ka šis straujais darba izmaksu kāpums apdraud uzņēmējdarbības konkurētspēju. Ja uzņēmēji vēlas izvairīties no cenu paaugstināšanas, viņiem jāmeklē veidi, kā ietaupīt, piemēram, aizstājot cilvēkus ar mehānismiem vai pārceļot ražošanu uz vietām, kur darbaspēks ir lētāks. Minimālā alga uzlabo dzīvi dažiem cilvēkiem, taču citiem palielina risku zaudēt darbu. Kāds ir labākais risinājums?

Iedomāsimies, ka ar šādām problēmām saskaras nevis viena maza valsts, bet trīs mazas valstis. Ko iesākt?

Pirmajā valstī minimālā alga tiek izmesta atkritumos, un tirgus sāk regulēt darbaspēka izmaksas. Mazāk kvalificēto darbinieku algas ievērojami krītas. Šis ir vislētākais risinājums, taču tas nozīmē sabiedrības noslāņošanās, kur trūcīgākajiem iedzīvotājiem ir grūtības atļauties veselības aprūpi, izglītību.

Lai izprastu, kas notiek otrā valstī, jāpatur prātā, ka algas sevī ietver sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas ļauj finansēt bezdarbnieka pabalstus, kā arī veselības aprūpi un pensijas. Otrajā valstī valdība saglabā minimālo algu, bet atņem sociālās garantijas cilvēkiem ar zemām algām. Šo pārmaiņu dēļ nekvalificēta darbaspēka izmaksas uzņēmumiem samazinās, neietekmējot darbadevēju pirktspēju negatīvi. Īsumā visi ir apmierināti. Otrā risinājuma problēma ir tā izmaksas jeb kāds finansiālais atbalsts, ko nesedz paši uzņēmumi, jāsedz valstij un galu galā tās nodokļu maksātājiem.

Trešajā valstī valdība izlemj palielināt nekvalificētu darbinieku produktivitāti, finansējot apmācību kursus. Tie dārgi maksā darba ņēmējiem, uzņēmumiem un valstij, taču tie ļauj darbiniekiem un uzņēmumiem pielāgoties tehnoloģiju attīstībai savā profesijā.

Te nu mēs esam. Laiks uzspēlēt spēli “Kuru risinājumu izvēlēties?” –  pirmo, otro varbūt trešo? Patiesībā šie trīs risinājumi pastāv līdzās un tiek izmantoti Amerikas Savienotajās valstīs, Francijā un Dānijā. Kurš risinājums ir vislabākais? Ekonomistiem spriedums vēl jāpieņem. Ir īpaši grūti izvērtēt valsts politikas ilgtermiņa ietekmi, kādus datus ņemt vērā – bezdarba līmeni, ilgtermiņa bezdarbu, produktivitāti?

Turklāt, ielūkojoties dziļāk par skaitļiem, šie dažādie risinājumi sakņojas atšķirībās šo nāciju vēsturē, ekonomikas modeļos un politiskajos lēmumos. Tā kā darba tirgus ir īpaši nozīmīgs gan sabiedrībai, gan indivīdam, tas nav viendabīgs un katrā valstī krietni atšķiras. Galu galā tas ir sava veida tirgus, taču vienlaikus arī krietni vairāk.