Kāpēc izdevīgāk tirgoties, nevis censties visu saražot pašu spēkiem?

Starptautiskā tirdzniecība, tās ieguvumi

Materiāls tev palīdzēs:

saprast importa un eksporta nozīmi un uzzināt, kā specializācija palīdz efektīvāk izmantot pieejamos resursus.
Tirdzniecība notikusi jau kopš senās Ēģiptes un Romas impērijas laikiem, t.sk. ar Baltijas valstu reģionu, no kura jau 16. gs. p.m.ē. sākās dzintara imports. Šodien pasaulē nav tādas valsts, kura netirgotos. Tirdzniecības nozīme, pirkto un pārdoto preču apjoms īpaši pieaudzis pēdējā pusgadsimta laikā.


Mūsdienās liekas neiedomājami, ka, ieejot pārtikas veikalā, plauktos blakus Latvijā ražotajai produkcijai nebūtu atrodama Coca-Cola, Snickers u.c. ārvalstīs ražotas preces. Tas iespējams, notiekot valstu savstarpējai starptautiskajai tirdzniecībai jeb preču un pakalpojumu pārdošanai (eksports) un pirkšanai (imports). Latvijā imports ļauj iegādāties lietas, kuras citkārt būtu jādodas meklēt uz ārvalstīm. Savukārt, ieejot pārtikas veikalā Apvienotajā Karalistē, nereti plauktos atradīsim Latvijā ražotus produktus, piemēram, Ādažu čipsus, kuri tiek eksportēti.

Eksports — uz ārvalstīm izvesto preču vai ārvalstīs sniegto pakalpojumu vērtība naudas izteiksmē. 



Imports — ārvalstīs iegādāto preču un saņemto pakalpojumu vērtība naudas izteiksmē. 


Eksportam un importam ir tieša saikne ne vien ar patērētājiem, kuri iegādājas preces un pakalpojumus, un uzņēmumiem, kuri tās ražo, bet arī ar valsts budžetu. 1. attēlā redzams valsts ienākumu plūsmu modelis – uzņēmumi, izmantojot eksportu, tiešā veidā iegūst papildu ienākumus, jo Latvijā ražotās preces tiek pirktas ārvalstīs, bet nauda nonāk pie preču ražotājiem Latvijā, kuri, ražojot vairāk, iemaksā lielākus nodokļus valsts budžetā. Savukārt ar importa starpniecību līdzekļi tiek novirzīti citām valstīm, kurās reģistrēts preces vai pakalpojuma ražotājs.
 
1. attēls.
 Ienākumu plūsmu modelis ar importu un eksportu

Tomēr var rasties jautājums, kāpēc visu nepieciešamo nemēģinām saražot pašu valstī, bet tērējam naudu, lai iegādātos citu valstu ražojumus un atbalstītu citu valstu uzņēmumus.
 

Guvumi

Viens no iemesliem saistīts ar specializāciju atsevišķu preču ražošanā vai pakalpojumu sniegšanā. Ja katrai valstij būtu jāsaražo viss, kas tās iedzīvotājiem nepieciešams, to nevarētu izdarīt, jo nevienai valstij nav visu preču ražošanai nepieciešamo resursu. Tāpēc valstī ir izdevīgi ražot to, kas, piemēram, atbilst tās ģeogrāfiskajiem apstākļiem un pieejamajiem dabas resursiem. Specializācija ļauj valstīm attīstīt īpašas prasmes atsevišķu preču un pakalpojumu ražošanā, kas ļauj šīs preces vai pakalpojumus saražot efektīvāk un eksportēt par zemākām cenām.

Specializācija — uzņēmuma darbības organizēšana, lai izgatavotu vienu vai dažus preču veidus (vai sniegtu vienu vai dažus pakalpojumu veidus).



Iedomāsimies divas valstis A un B. Valsts A atrodas ne visai auglīgā, kalnainā apvidū, un tajā ir attīstīta rūpniecisko preču ražošana, piemēram, automobiļu detaļu izgatavošana. Valsts B atrodas auglīgā līdzenumā, un tai īpaši labi padodas lauksaimniecības produktu ražošana. 2. attēlā atspoguļotas abu valstu ražošanas iespēju līknes un tirdzniecības guvumi – salīdzinājums, cik daudz rūpniecības vai lauksaimniecības preču to iedzīvotājiem būtu pieejams, ja starp valstīm nepastāvētu tirdzniecības sakari (violetā un sarkanā līkne) un ja tie pastāvētu (zaļā līkne).

2. attēls. Tirdzniecības radītās iespējas
Valsts A bez specializēšanās un tirdzniecības var saražot ne vairāk kā 60 vienību rūpniecības preču un nevienu lauksaimniecības preci, tā var arī izvēlēties ražot 30 vienību lauksaimniecības preču un nevienu rūpniecības preci. Valsts A var arī izvēlēties ražot rūpniecības un lauksaimniecības preces jebkurā sarkanās taisnes punktā, piemēram, ja valsts izvēlētos ražot 10 vienību lauksaimniecības preču (tas īpaši labi nepadodas neauglīgās augsnes dēļ), tā vairs nevarētu ražot maksimālo rūpniecības preču apjomu (60 vienību), bet gan tikai 40 vienību rūpniecības preču.

Līdzīga situācija ir valstī B, kurai ir lielākas iespējas lauksaimniecības preču ražošanā. Valsts B var ražot 60 vienību lauksaimniecības preču un nevienu rūpniecības preci, 30 vienību rūpniecības preču un nevienu lauksaimniecības preci vai jebkuru citu kombināciju, kas iezīmēta violetajā līknē. Piemēram, izvēloties ražot 40 vienību lauksaimniecības preču, valsts B spēs ražot tikai 10 vienību rūpniecības preču.

Ja valstis A un B katra specializētos to preču ražošanā, kuras, izmantojot savus resursus, spēj saražot efektīvāk (valsts A – rūpniecības preču ražošanā un valsts B – lauksaimniecības preču ražošanā), tirgojoties patērētājiem būtu pieejams lielāks abu preču apjoms, ko atspoguļo zaļā līkne. Ja valsts A patērētāji vēlētos patērēt 10 vienību lauksaimniecības preču, tagad tā spētu saražot lielāku apjomu rūpniecības preču – 50 vienību iepriekšējo 40 vienību vietā. Ieguvējas būtu abas valstis.
Piemēram, Latvija plaši eksportē kokmateriālus uz Skandināviju, bet Brazīlija pasaulē pazīstama ar kafiju, kuru eksportē arī uz Latviju.

Specializāciju nosaka gan resursu pieejamība, gan alternatīvās izmaksas. Prasmīga specializācija paaugstina darba ražīgumu.

Starptautiskās tirdzniecības guvumi


Tirdzniecības radītas ražotāju iespējas, lielāks preču un pakalpojumu klāsts, kā arī zemākas cenas patērētājiem rada guvumu.

Ražotāju guvumi 

  1. Ekonomija, ko rada liels ražošanas apjoms. Specializējoties kādu preču vai pakalpojumu ražošanā, valsts var saražot vairāk šo preču un pakalpojumu. Tas ļauj samazināt ražošanas izmaksas. Ja nebūtu iespējas tirgoties, uzņēmumi nevarētu paplašināties un ražot vairāk, nekā iespējams pārdot vietējā tirgū. Uzņēmumu izaugsme un iespēja savas preces pārdot ārvalstīs samazina ražošanas izmaksas un tādējādi – arī pārdoto preču cenas gan vietējā tirgū, gan ārvalstīs. Zemākas cenas savukārt ļauj uzņēmumam konkurēt ar citiem uzņēmumiem globālajā tirgū.
  2. Globālās konkurences veicināta lielāka ražošanas efektivitāte. Globālajā tirgū ir liels skaits uzņēmumu, kuri, iespējams, ražo līdzīgas preces, radot konkurenci. Lai citu valstu patērētāji vēlētos iegādāties kāda uzņēmuma preces, tam jāspēj nodrošināt līdzīgu vai zemākas cenas par šo valstu vietējo vai citu konkurentu piedāvāto produkciju vai augstāku preču kvalitāti. Attiecīgi arī ražošanas izmaksām jābūt zemām, bet to nodrošina augstāka efektivitāte. Cenšoties uzlabot efektivitāti, uzņēmumi arī attīsta jaunas un inovatīvas tehnoloģijas.
  3. Piekļuve trūkstošajiem resursiem. Visām valstīm nav pieejami visi dabas resursi. Ja nebūtu starptautiskās tirdzniecības, daudzām valstīm nebūtu iespējams ražot dažādas preces. Tomēr valstis specializējas arī tādu produktu ražošanā, kuru izgatavošanai nepieciešami ārvalstīs iegūstami izejmateriāli. Tādējādi tirdzniecība ļauj attīstīt ražošanu, nebaidoties par ideju īstenošanai nepieciešamo resursu trūkumu.

Patērētāju guvumi 

  1. Lielāka preču un pakalpojumu izvēle. Tirdzniecība patērētājiem nodrošina lielāku preču un pakalpojumu klāstu, un to kvalitāte nereti ir augstāka nekā ar vietējiem spēkiem un resursiem radītajai produkcijai.
  2. Zemākas cenas patērētājiem. Lielāka konkurence un efektivitāte, kā arī liela ražošanas apjoma radīta ekonomija ļauj ražot preces un pakalpojumus ar mazākām ražošanas izmaksām, kas savukārt ļauj uzņēmumiem šīs preces un pakalpojumus piedāvāt patērētājiem par zemākām cenām. 
  3. Kvalitatīvākas un inovatīvas preces. Vietējie uzņēmumi nepieciešamo iekārtu vai materiālu trūkuma vai citu iemeslu dēļ dažkārt nespēj saražot tik kvalitatīvas preces, kā to dara citās valstīs, tāpēc ir labi, ka šo preču iegādi patērētājiem iespējams nodrošināt, tās importējot. 
Šo guvumu rezultātā katras valsts iedzīvotāji var sasniegt augstāku labklājības līmeni.

Pārbaudi sevi

1.1. uzdevums 

Pārbaudi sevi

1.2. uzdevums 


Veids, kā iegūt ārvalstu valūtu

Preču un pakalpojumu pārdošana citām valstīm ir veids, kā iegūt ārvalstu valūtu, jo patērētāji vienmēr (arī par importa precēm) norēķinās vietējā valūtā. Bez ārvalstu valūtām nebūtu iespējams importēt citu valstu preces vai veikt ārvalstu maksājumus.

Piemēram, iedomāsimies, ka Latvijas IT uzņēmums noslēdz līgumu eksportēt savus izstrādātos produktus Londonas uzņēmumam, kam par to jāmaksā 50 000 eiro, izmantojot attiecīgās dienas valūtas maiņas kursu, piemēram 1 eiro = 0.86 Lielbritānijas sterliņu mārciņas (£), tātad pircējam būs jāmaksā 43 000 £. Tā kā Latvijas valūta ir eiro, bet Apvienotās Karalistes valūta – Lielbritānijas sterliņu mārciņa, par produktu jāmaksā eiro. Lai šis un daudzi citi darījumi varētu notikt, jāiesaistās abu valstu kredītiestādēm, kas nodarbojas ar importa un eksporta transakcijām. Apvienotās Karalistes uzņēmums atver pieprasījuma depozīta kontu bankā Londonā, kura veic 43 000 £ maksājumu uz banku Latvijā, kur Latvijas IT uzņēmums saņem 50 000 eiro. Latvijas bankā tagad ir 43 000 £, ko tā var izmantot, lai samaksātu kādam citam Apvienotās Karalistes uzņēmumam par produktu, kas Latvijā ienāk kā imports (piemēram, 20 000 £). Tātad Latvijā paliek vēl 23 000 £. Šos līdzekļus var izmantot dažādām vajadzībām, kad ir nepieciešamība norēķināties ar Lielbritānijas sterliņu mārciņām. Arī Apvienotās Karalistes vai citu valstu bankās tiek veiktas šādas darbības.

Pierakstīties jaunumiem

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!