Naudas skola atbild

Kāpēc svarīgi sekot pasaules kopējam parādam un kādas var būt tā pieauguma sekas?

Fiskālā politika
Mārtiņš Grāvītis
Latvijas Bankas komunikācijas projektu vadītājs

JAUTĀJUMS:

Lūdzu izskaidrot pasaules kopējā parāda pieauguma sekas, un beigās, kad visi būs visiem parādā, būs finanšu sistēmas krahs. Bet mums taču jāpiedod saviem parādniekiem, jebšu kristīgā morāle tad jau būs atmesta. Patiesi – kāpēc tas parāds ir tik svarīgs?

ATBILDE:

Ja mēģina aplēst kopējo globālo parāda summu, tad rēķināšana nenotiek vairs miljonos vai miljardos, bet triljonos. Tātad neikdienišķi lielos skaitļos, kur 12 vietas aiz komata. Nav brīnums, ka veidojas sajūta, ka "visi ir visiem parādā" un tas nav uz labu. Bet kā jēdzīgi novērtēt globāla parāda summu – kurām valstīm tā par lielu, kam paceļama?

Atcerēsimies: lai ar parādu turētos vispāratzītos drošos rāmjos, valdības mēdz lietot parāda un budžeta iztrūkuma ierobežojumus jeb griestus. ES dalībvalstu budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% gadā, bet valdības parāds – 60% no IKP. Pēdējo gan daudzas dalībvalstis pārkāpušas ilgākus gadus. Eiropas Savienība pēc 2008.gada parādu krīzes meklējusi veidus, kā normas padarīt precīzākas un iedarbīgākas. Un tam ir pamats, jo kopš 2008.gada globālās finanšu krīzes kopējais attīstīto valstu parāds ir audzis. To vidū ir arī Latvija.

Pirmajā laikā pēc krīzes jaunus parādus varēja norakstīt uz nepieciešamību stimulēt tautsaimniecību, lai glābtu to no saraušanās (recesijas) – no darba vietu un ienākumu zuduma lielam daudzumam cilvēku. Šogad, kad pēc krīzes 10 gadi un tautsaimniecības atkal aug, laba valsts pārvaldības prakse no tālākas parāda audzēšanas liek brīdināt, zinot, ka procentu likmes kāps, bet parādi daudzviet jau pārsnieguši 60% robežu.

OECD, attīstīto valstu klubs un analītikas centrs, kurā visas trīs Baltijas valstis iestājās kopš globālās krīzes, šogad atgādināja principu: konkrēta valsts var atļauties papildus stimulēt ekonomiku uz valsts budžeta parādu rēķina tikai tad, ja budžetā labos gados veikti uzkrājumi un parāda slieksnis ievērots.

OECD valstu valdību parāds aizvadītajos 10 gados audzis: no 25 triljoniem dolāru 2008. gadā līdz 45 triljoniem 2018.gadā. Rēķinot procentos no iekšzemes kopprodukta OECD valstu vidējais rādītājs pērn bija 73%. Arī Latvijas valdības parāds krīzē uzlēca no līmeņa, kas nedaudz virs 10% no IKP, līdz 40% (kopš tam noticis neliels kritums). Tiesa, jāatceras konteksts: 2008.gada krīzē Latvijas valdībai bija ārkārtas situācija. Izvēle bija skarba – ietaupījumu budžetā no labiem gadiem nebija un atlika izšķirties starp pensiju un algu nemaksāšanu vai aizņemšanos no ES un SVF.

Parāds ir svarīgs no dažādiem viedokļiem, bet pirmkārt – tas noēd naudu, kuru citādi varētu izmantot valsts attīstībai un budžeta tēriņiem – skolotājiem, ugunsdzēsējiem vtml. (Tā pirms krīzes 2008.gadā Latvijas valdība par parāda apkalpošanu gadā maksāja 50 milj. latu, bet tikai dažus gadus vēlāk, 2011.g. gadā jau 270-300 milj. ls; līdzīgi togad izmaksāja medicīna (250 milj. latu par ārstniecību) vai izglītība (skolotāju algās 216 milj.).

Un vērtējot konkrētu valsti vai valstu kopu kā aizņēmēju/parādnieku, nākas iezūmēt no planetāras orbītas. Tikai tad redz:

  • cik jaudīgi saimniekotāji ir šie aizņēmēji, lai būtu gatavi atmaksāt parādu – proti, cik valsts iedzīvotājos daudz darbaspējīgu ļaužu un cik daudz tur modernu uzņēmumu, kas spēj daudz pelnīt kā gudru lietu un pakalpojumu veidotāji;
  • un no otras puses – cik stipri ir aizdevēji gadījumā, ja tomēr lielāks skaits parādnieku – valstu valdību, uzņēmumu, mājsaimniecību tos atdot vienā reizē nespēj. Aizdevējos, atcerēsimies, ir arī tādas struktūras kā pensiju fondi utml. To bankrotēšana būtiski ietekmētu daudzu pensijas.

Par kristīgās morāles attieksmi pret parādu gan prātīgāk vaicāt konfesiju lokā, bet no kultūras vēstures zināms – Bībele parādu piemin ne reizi vien, aizņemšanos nedz veicina, nedz peļ, bet no sākta gala bijusi noraidoša pret augļošanu – aizdošanu par augstiem procentiem. Un aizdošanu trūcīgajam, kam liels risks iekrist parādu verdzībā.

Izdrukāt