Задай вопрос

Uz bieži uzdotiem jautājumiem par aktuālām ekonomikas tēmām atbild gan "Naudas skola", gan dažādu nozaru speciālisti. Ieskaties sadaļā "Naudas skola atbild"! Varbūt atradīsi atbildi uz savu jautājumu uzreiz. Ja to neatrodi, izmanto šeit sniegto iespēju pajautāt vai nosūtīt savus ierosinājumus "Naudas skolas" redaktoram!

Uzdod jautājumu vai uzraksti ieteikumu!

Jautā

Jūs atrodaties šeit

next

Infografika par Latvijas Bankas funkcijām Eirosistēmā.

Infografika par Latvijas Bankas funkcijām Eirosistēmā.

next
AKTUĀLI
/lv/nenotveramais-bridis-kad-busim-parliecinajusies-par-noturigu-stabilitati
Ievietots: 10.10.2016

Kad 2015. gada martā Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padome pieņēma lēmumu par valsts vērtspapīru pirkšanas programmas (PSPP) sākšanu, to pavadīja arī solījums programmu turpināt līdz "2016. gada septembra beigām vai līdz brīdim, kad ECB Padome būs pārliecinājusies, ka vērojama noturīga inflācijas līmeņa tuvināšanās cenu stabilitātes mērķim" (inflācija tuvu, bet zem 2% līmeņa).

 

Nav gaidītie, tomēr pozitīvi rezultāti ir

Šomēnes varam atzīmēt datumu, kad sākotnēji bija paredzēts eiro zonas centrālo banku PSPP noslēgums. Bet programma tomēr turpinās.

Varam konstatēt, ka acīmredzot nav izpildījies otrais priekšnosacījums: ECB Padome, kuras sastāvā ir arī Latvijas Bankas prezidents, nav guvusi pārliecību, ka vērojama noturīga inflācijas tuvināšanās 2%.

Priekš centrālajām bankām galvenais indikators – inflācija, vēl aizvien ir zema. Augusta Eurostat eiro zonas inflācijas ātrais novērtējums gada inflāciju novērtē uz 0.2 procentiem. Turklāt ir grūti saredzēt kādu progresu – jau kopš 2013. gada rudens stabili zemākā par 2% līmenī turas kā inflācijas, tā arī pamatinflācijasInflācijas rādītāju lielā mērā ietekmē enerģijas cenas, tāpēc kā alternatīvu rādītāju, uz kuru skatīties, izvērtējot inflācijas spiedienu, var lietot tā saucamo "pamatinflāciju" – rādītāju, kurš izslēdz strauji mainīgās enerģijas un pārtikas cenas. rādītāji (1. attēlā).

1. attēls. Inflācija eiro zonā, SPCIEiro zonā patēriņa cenu inflāciju mēra ar saskaņoto patēriņa cenu indeksu (SPCI). To dēvē par saskaņoto tāpēc, ka visas Eiropas Savienības valstis izmanto vienu un to pašu metodoloģiju.. Avots: Eurostat

 

Tas nenozīmē, ka pieņemtie pasākumi nestrādā. Grūti noliedzams ir fakts, ka visu šo pasākumu kopums dod mīkstinošu efektu.

Kā parasti ekonomikas zinātnē, grūti ir modelēt paralēlu realitāti "kā būtu, ja būtu" bez pašreizējās mīkstinošās politikas, tomēr nenoliedzams ir fakts, ka visā eiro zonā novērojamās vēsturiski zemās procentu likmes atspoguļojas kopumā pozitīvā kreditēšanas dinamikā. Turpina pieaugt eiro zonas kredītiestāžu izsniegto kredītu apjoms uzņēmumiem un mājsaimniecībām.

Kopumā izskatās, ka monetārās politikas pasākumi, lai gan ne tik labi kā gaidīts, bet strādā – valstis, kuras tos pielieto, pamazām atgriežas pie augstākas inflācijas.

 

Zemas procentu likmes nerisina visas problēmas

Taču vai tas nozīmē, ka viss ir kārtībā un arī eiro zonā tikai turpinām tāpat un gaidām rezultātus? Ne īsti. Tieši pēdējā laikā aizvien biežāk izskan šaubas par šīs atkopšanās noturību un par monetārās politikas negatīvajām blaknēm. Ņemot vērā, ka netradicionālie monetārās politikas pasākumi tādā apjomā tiek lietoti pirmo reizi vēsturē, par šo tēmu zināšanas centrālajām bankām ir visai maz. Vēsturiski kopš modernās monetārās sistēmas sākuma – tā saucamās Bretonvudas sistēmas sabrukuma 1970. gadu sākumā – procentu likmes (kuras visumā kontrolē centrālās bankas) ir gājušas vienā virzienā – uz leju. Līdzīgi arī globālā izaugsme. Izskatās, ka globāli zemas procentu likmes vairs nav pietiekams iemesls, lai notiktu produktīvas investīcijas. Kaut kādu iemeslu dēļ lētai naudai ir grūti atrast investīciju projektus, kas ar saprātīgu riska pakāpi dotu atdevi.

Kāds teiks, nu un tad, ka ir zema izaugsme, ja atbilstoši zemas ir arī procentu likmes un inflācija? Varbūt, taču ir vēl kāda cita tendence, kuras sākums skaitāms no tā paša laika, kad izveidojās modernā monetārā sistēma. Arī nevienlīdzība turpina pieaugt aptuveni no tā paša laika.

2. attēls. Nevienlīdzība, bezdarbs un procentu likmes ASVASV parādīta tāpēc, ka dati labāk raksturo kopējo situāciju (eiro zona ir daudz nesenāks veidojums), taču līdzīgas tendences ir arī pārējā Rietumu pasaulē.. Avoti: World wealth and income datu bāze, Federal Reserve Bank of St. Louis FRED datu bāze

 

Un tā nu gan ir tendence, par ko būtu jāuztraucas visiem, jo nevienlīdzības pieaugums kombinācijā ar zemu izaugsmi ir tas sprāgstošais degmaisījums, kura rezultātus varam novērot populistu popularitātes kāpumā daudzās pasaules valstīs. It kā paradoksāli, ka šis populistu uzbrukums vissekmīgāk norit nevis, kā kādreiz pareģoja finanšu prese, fiksēta valūtas kursa vai eiro zonas valstīs, bet gan valstīs ar visattīstītāko finanšu sektoru kā ASV un Lielbritānija, kur monetārās politikas instrumenti, kas mīkstina šokus sabiedrībai, it kā darbojas vislabāk.

 

Augošās nevienlīdzības drauds

Šīs augošās nevienlīdzības cēlonis īsti nav skaidrs. Vairums ekonomistu šos nevienlīdzības cēloņus skaidros ar tehniskā progresa ietekmi, citi – ar globalizāciju. Tomēr nevienlīdzības un procentu likmju tendenču sakritība liek uzdot jautājumu, vai nepastāv arī tāda iespēja, ka šajā dinamikā kādu devumu dod pārlieka valdību paļaušanās uz monetāro politiku? Ir viegli iezīmēt scenāriju, ka, ilgstoši pārlieku paļaujoties uz monetāro politiku, līdz neilgtspējīgam līmenim attīstās sektori, kuri ir tieši saistīti ar monetārās politikas transmisiju – bankas, finanšu un vērtspapīru tirgi. Līdzīgi kā nekustamā īpašuma burbuļa apstākļos, tas noved pie šo sektoru neadekvātas uzblīšanas (resursu uzsūkšanas šajos sektoros), un līdz ar to samazinās investīciju iespējas un izaugsme turpina būt zema.

Centrālās bankas visā pasaulē dara savu darbu saskaņā ar tām uzdoto. Kā to redzam 2.attēlā, korelācija ar bezdarbu ir izteikti pretēja – Federālo Rezervju banka saskaņā ar viņas mandātu ASV ceļ likmes, kad bezdarbs ir zems, un pazemina, kad ir krīzes. Arī nevienlīdzība katru reizi, aktīvi samazinot procentu likmes, samazinās. Tas ir pareizi, jo skaidrs, ka, bezdarbam pieaugot, ekonomikai ir nepieciešams papildu stimuls. Taču, ja nu šai politikai, kombinācijā ar citām un bez valdību politikas atbalsta ilgākā termiņā ir blaknes – zema izaugsme, nevienlīdzība un attiecīgi, politiskā nestabilitāte?

Ja šāda hipotētiska iespēja ir, daudz uzmanīgākiem ir jābūt ar politikas ieteikumiem. Tā diezgan bieži lietotais ieteikums "turpināt ekspansīvumīkstinoša monetārā politika, izmantojot netradicionālos monetārās politikas instrumentus monetāro politiku, reizē veicot darbaspēka un produktu reformas" var nodarīt arī vairāk ļauna nekā laba. Darbaspēka un produktu tirgus reformas (ar ko parasti domā dažādu uzņēmumu un profesiju monopoltiesību atcelšanu) noteikti palielinās darba ražīgumu, taču tās var arī izraisīt algu un cenu stagnācijusituācija, kad ne obligāti ir deflācija; cenas aug, bet ļoti maz, ar pašcieņu apveltīta vidusslāņa pārvēršanos par lēto darbaspēku un, ņemot vērā stagnējošās cenas, jaunu monetārās ekspansijas vilni. Šāda pasākumu kombinācija, kas it kā ir ļoti pozitīvi no efektivitātes viedokļa, var nebūt tik laba no politiskās stabilitātes viedokļa. Ja atcerēsimies, Brexit atbalstītāji nebija cilvēki, kuri dzīvotu galējā nabadzībā. Lielākoties tie bija cilvēki, kuriem pietiek līdzekļu izdzīvošanai, taču kuriem jau ilgāku laiku tiek norādīts, ka viņi vienkārši ir nevajadzīgi – tāds traucēklis progresam. Un ja lielai populācijas daļai ir ilgstoši jāskaidro, ka ne dalība progresa norisēs, ne arī tā augļu baudīšanā neattiecas uz tevi, tad kāda vērtība ir tādam progresam? Progresa ideja taču it kā bija labklājības pieaugums.

 

Vienlīdzīgākai ienākumu sadalei risinājums vēl jāatrod

Apkopojot iepriekš teikto, es ticu, ka zemas inflācijas vide beigsies, taču ļoti arī ceru, ka tas ies kopā ar uzmanīgu valdību politiku ar fokusu uz politiku, kas būtu vērsta uz ar pašcieņu apveltīta vidusslāņa atjaunošanu. Kas precīzi būtu šādas reformas? Piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) norāda uz ieguldījumiem cilvēkkapitālā, nodokļu politikas izmaiņām utt. Tomēr kaut kā šaubos, ka brīdī, kad mums visiem būs papīrītis, ko sauks universitātes diplomu vai kad vairāk ar nodokļiem apliks vidusslāni, lai iegūtu zemāku ienākumu iedzīvotāji, kaut kas pēc būtības mainīsies. Kā nodrošināt vienlīdzīgāku ienākumu sadali, kura pie tam nebūtu pazemojoša pabalstu dāļāšana lielai populācijas daļai? Pārdomām par šo tēmu tiešām būtu jānotiek pašā augstākajā līmenī un iesaistot cik vien iespējams lielus intelektuālus resursus, jo pēdējos 30 gados novērojamā dinamika, kādu varam vērot 2. attēlā, nevar turpināties ilgi: kaut kas galu galā lūzīs.

 

Autors:

Gundars Dāvidsons, Latvijas Bankas Monetārās izpētes un prognozēšanas daļas vadītājs

Visu rakstu lasīt šeit.

/lv/ekonomikas-atdzivinasanas-darbariki
Ievietots: 30.08.2016

Pašlaik dzīvojam laikā, kad ekonomika aug lēnāk nekā girbētos un, izskatās, ka tradicionālais monetārais instruments – procentu likmes – pagaidām ir sevi izsmēlis. Tāpēc iedarbināti citi, netradicionāli instrumenti. Kādus monetārās politikas instrumentus izmanto pašlaik Eiropas Centrālā banka un vai ar tiem pietiek, lai ekonomika attīstītos? MAKRO sarunā ar Mārtiņu uz jautājumiem atbild Latvijas Bankas ekonomiste Anete Kravinska. 

1. Centrālās bankas darbarīki

 

 

Īsumā: Centrālās bankas darbarīku šķūnītī ir dažādi instrumenti. Pašlaik dzīvojam laikā, kad ekonomika aug lēnāk nekā girbētos un, izskatās, ka ar tradicionālajiem monetārajiem instrumentiem vairs nepietiek. Līdz ar to tautsaimniecības stimulēšanā ir jāiesaista jauni, netradicionāli instrumenti.

 

2. Kas tiek darīts pašlaik?

 

Īsumā: Tradicionālais monetārais instruments – procentu likmes – pagaidām ir sevi izsmēlis. Tāpēc ir iedarbināti citi, netradicionāli instrumenti, piemēram, ilgtermiņa aizdevumi un vērtspapīru pirkšana.

 

3. Kas no tā Latvijai?

 

Īsumā: Jau pašlaik var novērot, ka aizdevumu procentu likmes ir nokritušas līdz vēsturiski zemākajam līmenim, arī brīvās naudas ir vairāk, bet jautājums, vai tā iet tālāk? Bet ar naudas daudzumu vien nepietiek, lai ekonomika attīstītos, ir jāsalabo tautsaimniecības vājākie posmi, proti, jāveic strukturālās reformas.

/lv/centralas-bankas-butiba-un-funkcijas
Ievietots: 18.02.2013

Gandrīz visās attīstītās valstīs ir sava centrālā banka. Bieži to dēvē par "banku banku", jo tā ir visu banku darbības centrs valstī. Latvijas Banka ir Latvijas Republikas centrālā banka. Tai ir savi likumā noteikti mērķi, uzdevumi un funkcijas.

Latvijas Bankas galvenais mērķis

Latvijas Bankas kā centrālās bankas darbības galvenais mērķis ir cenu stabilitāte, kas sekmē ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi.

Stabilas cenas ļauj plānot uzņēmējdarbību ilgākam laika posmam un dod iespēju ikvienam veidot uzkrājumus, nebaidoties, ka tiem pēkšņi zudīs vērtība.

 

Latvijas Bankas (centrālās bankas) funkcijas

Latvijas Bankas kā valsts centrālās bankas funkcijas pēc pārejas no lata uz eiro nav mainījušās, bet darbības lauks ir paplašinājies un tas, pirmkārt, skar monetārās politikas lēmumu pieņemšanu, ar līdztiesīgu balsi piedaloties eiro zonas – visu eiro ieviesušo valstu – kopīgās monetārās politikas lemšanā, kā arī veicot tam nepieciešamo makroekonomisko analīzi.

Latvijas Bankas galvenie uzdevumi ir:

  • līdzdarboties eiro zonas monetārās politikas veidošanā un īstenošanā;
  • pārvaldīt finanšu ieguldījumus;
  • nodrošināt skaidrās naudas apriti Latvijā un piedalīties skaidrās naudas aprites nodrošināšanā eiro zonā;
  • līdzdarboties maksājumu sistēmu raitas darbības veicināšanā Eirosistēmā;
  • sagatavot un publicēt statistisko informāciju atbilstoši Eiropas Savienības tiesību aktu prasībām.

 

Centrālās bankas uzdevumi ir arī:

  • konsultēt Latvijas Republikas Saeimu un Ministru kabinetu naudas politikas un citos ar Bankas uzdevumu veikšanu saistītos jautājumos;
  • pārstāvēt Latvijas Republiku starptautiskajās valūtas institūcijās;
  • veidot Kredītu reģistru, vākt reģistram nepieciešamos datus.

 

Latvijas Bankas neatkarība

Lai Latvijas Bankas īstenotā monetārā politika nodrošinātu sabiedrības interesēm atbilstošo mērķi – cenu stabilitāti valstī, ir svarīgi, lai Latvijas Bankas lēmumus nevarētu iespaidot ne politiķi, ne uzņēmēji, ne dažādas interešu grupas.
Latvijas Bankas neatkarība balstās uz četriem pamatprincipiem – kompetenci, neatkarīgu vadību, neatkarīgu finansējumu un starptautisko sadarbību.

1. Kompetence
Neviena cita institūcija nav tiesīga iejaukties Latvijas Bankas lēmumu pieņemšanā un praktiskajā īstenošanā. Tās rīcībā ir visi nepieciešamie instrumenti normatīvajos aktos noteikto funkciju veikšanai, piemēram, cenu stabilitātes nodrošināšanai, naudas laišanai apgrozībā, u.c.

2. Neatkarīga vadība
Lēmumus Latvijas Bankas vārdā pieņem Latvijas Bankas padome, ko veido Latvijas Bankas prezidents, viņa vietnieks un seši padomes locekļi. Šīs amatpersonas uz sešiem gadiem ievēl Latvijas Republikas Saeima, un pirms termiņa tās var atbrīvot tikai likumā noteiktos gadījumos.

3. Finanses
Latvijas Banka nesaņem finansējumu no valsts budžeta un neaizdod naudu valdībai. Latvijas Banka savus izdevumus sedz ar ieņēmumiem no ārvalstu valūtas un zelta rezervju pārvaldīšanas, kā arī no monetārajām operācijām.

Latvijas Banka neaizdod naudu uzņēmumiem un privātpersonām. Veiksmīgas monetārās politikas īstenošanas nolūkā kredītoperācijas tiek veiktas tikai ar kredītiestādēm.

4. Starptautiskā sadarbība
Latvijas Banka patstāvīgi un atbildīgi pārstāv Latvijas valsti starptautisko finanšu institūciju (piemēram, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā Valūtas fonda) darbā un līdzdarbojas lēmumu pieņemšanā šo organizāciju kopējās interesēs.

/lv/latvijas-banka-eiropas-centralo-banku-sistema-ecbs
Ievietots: 23.11.2012

Eiropas Centrālo Banku sistēma sastāv no Eiropas Centrālās Bankas (ECB) un visām Eiropas Savienības centrālajām bankām, neatkarīgi no tā vai dalībvalstī ir vai nav ieviests eiro. Arī Latvijas Banka ir ECBS dalībniece.

Eiropas Centrālo Banku sistēmas pamatelements ir Eiropas Centrālā Banka, kas tāpat kā Latvijas Banka ir neatkarīga savu lēmumu pieņemšanā un praktiskajā īstenošanā. Tā kopā ar dalībvalstu centrālajām bankām, t.sk. Latvijas Banku, veic tai uzdotos uzdevumus. Tās galvenais uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti Eiropas Savienībā.

ECB monetārās politikas mērķis

ECB monetārās politikas galvenais mērķis ir nodrošināt eiro izteikto cenu stabilitāti eiro zonā. Tas nozīmē, ka eiro zonas vidējai gada inflācijai (saskaņotajam patēriņa cenu indeksam) tuvākajos trijos gados jābūt tuvu 2%, nepārsniedzot šo robežu.

Lai apgrozībā būtu pietiekami daudz eiro, ECB naudas tirgū ietekmē eiro cenu (maina vai nemaina bāzes likmes). Latvijas Banka līdz eiro ieviešanai eiro cenu ietekmēt nevar.

ECB lēmējinstitūcijas

Eiropas Centrālajai Bankai ir trīs galvenās lēmējinstitūcijas, kuru sastāvā ir ECBS dalībvalstis.

ECB padome

Padome ir galvenā ECB lēmējinstitūcija. Tās sastāvā ietilpst:

  • seši Valdes locekļi;
  • 19 eiro zonas valstu nacionālo centrālo banku vadītāji.

Padomes pienākumi:

  • apstiprināt pamatnostādnes un pieņemt Eirosistēmai uzticēto uzdevumu izpildes nodrošināšanai nepieciešamos lēmumus;
  • formulēt eiro zonas monetāro politiku. Tas ietver lēmumus, kas attiecas uz Eirosistēmas monetārajiem mērķiem, svarīgākajām procentu likmēm, rezervju nodrošinājumu un šo lēmumu īstenošanai nepieciešamo pamatnostādņu izstrādi.

ECB valde

Valdes sastāvā ietilpst:

  • prezidents;
  • viceprezidents;
  • četri citi locekļi.

Visus locekļus ar kvalificētu balsu vairākumu ieceļ Eiropadome.

Valdes pienākumi:

  • sagatavot Padomes sanāksmes;
  • īstenot eiro zonas monetāro politiku saskaņā ar Padomes apstiprinātajām pamatnostādnēm un lēmumiem. Pildot šos pienākumus, tā sniedz nepieciešamās norādes eiro zonas NCB;
  • vadīt ECB praktisko darbu;
  • īstenot konkrētas pilnvaras, ko tai deleģējusi Padome. Dažas pilnvaras ir reglamentējošas.

ECB ģenerālpadome

Ģenerālpadomes sastāvā ietilpst:

  • ECB prezidents;
  • ECB viceprezidents;
  • 28 ES dalībvalstu nacionālo centrālo banku (NCB) vadītāji.

Citiem vārdiem sakot, Ģenerālpadomes sastāvā ir 19 eiro zonas valstu un 9 ārpus eiro zonas esošo valstu pārstāvji.
Pārējie ECB Valdes locekļi, ES Padomes priekšsēdētājs un viens Eiropas Komisijas loceklis var apmeklēt Ģenerālpadomes sanāksmes, taču viņiem nav balsstiesību.

Ģenerālpadomi var uzskatīt par pagaidu institūciju. Tā pilda no Eiropas Monetārā institūta pārņemtos uzdevumus, kas ECB jāveic Ekonomikas un monetārās savienības trešajā posmā, ņemot vērā, ka visas ES dalībvalstis vēl nav ieviesušas eiro.

Ģenerālpadome palīdz:

  • pildīt ECB padomdevēja funkcijas;
  • vākt statistisko informāciju;
  • sagatavot ECB gada pārskatu;
  • izstrādāt nepieciešamos noteikumus, lai standartizētu grāmatvedības uzskaiti un ziņojumus par NCB veiktajām operācijām;
  • veikt pasākumus saistībā ar ECB kapitāla parakstīšanas atslēgas izveidi, kas nav noteikti Līgumā;
  • noteikt ECB darbinieku nodarbināšanas kārtību;
  • veikt nepieciešamos sagatavošanās darbus, lai neatsaucami fiksētu to dalībvalstu valūtu kursus attiecībā pret euro, uz kurām attiecas izņēmums.

Saskaņā ar Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem Ģenerālpadomi likvidēs, kad visas ES dalībvalstis būs ieviesušas vienoto valūtu.

/lv/kas-ir-monetara-politika

Monetārā politika ir pasākumu kopums, kuru galvenais mērķis ir nodrošināt cenu stabilitāti valstī, regulējot naudas daudzumu jeb piedāvājumu tirgū. Par šādas politikas īstenošanu valstī parasti atbild tās centrālā banka.

Par monetārās politikas īstenošanu atbild centrālā banka, taču ir arī otra ekonomiku regulējoša politika – fiskālā politika. Fiskālo politiku valstī parasti īsteno valdība. Tās galvenie instrumenti ir nodokļu likmju samazināšana vai palielināšana un valdības izdevumu samazināšana vai palielināšana.

Ar pareizi izvēlētas monetārās politikas un tai atbilstošu instrumentu palīdzību ir iespējams nodrošināt līdzsvaru naudas tirgū un cenu stabilitāti, kas, savukārt, palīdz veidot labvēlīgu vidi vispārējai valsts ekonomikas attīstībai.
Lai saglabātu naudas vērtību un pirktspēju, centrālā banka izmanto dažādus monetārās politikas instrumentus.

/lv/stimulejosa-letas-naudas-un-ierobezojosa-dargas-naudas-monetara-politika

Atkarībā no tautsaimniecības attīstībai izvirzītajiem mērķiem  un uzdevumiem, centrālā banka var īstenot divu veidu monetāro politiku – stimulējošu (lētās naudas) vai ierobežojošu (dārgas naudas).

 

Īstenojot stimulējošu monetāro politiku, centrālā banka samazina naudas cenu vai palielina naudas piedāvājumu naudas tirgū, tāpēc procentu likmes naudas tirgū samazinās.

Samazinās arī procentu likmes, par kurām bankas izsniedz kredītus uzņēmumiem un privātpersonām. Lielāks naudas piedāvājums un lētāki aizdevumi veicina kreditēšanas pieaugumu. Taču zemāka procentu likme naudas resursiem nacionālajā valūtā samazina līdzekļu ienesīgumu salīdzinājumā ar naudas resursiem citās valūtās, tāpēc mazinās pieprasījums pēc nacionālās valūtas un tās vērtība attiecībā pret citām valūtām sarūk.

Minētās norises ietekmē uzņēmumu un iedzīvotāju darbības preču un pakalpojumu tirgū.

Lētāki un vieglāk pieejami kredīti veicina kredītu apjoma pieaugumu, un tie tiek izmantoti, lai iegādātos, piemēram, patēriņa preces un investētu līdzekļus būvniecībā vai uzņēmējdarbības attīstībā. Tā kā procentu likmes ir kļuvušas zemākas, vairs nav tik izdevīgi naudu noguldīt bankās – priekšroka tiek dota tās tērēšanai vai tālākai aizdošanai un investēšanai, tā veicinot investīciju un patēriņa pieaugumu tautsaimniecībā.

Lielāks pieprasījums var mudināt uzņēmumus gūt papildu peļņu, nosakot precēm augstākus uzcenojumus un tādējādi palielinot gan preču, gan izejvielu cenas. Krītoties nacionālās valūtas vērtībai, kļūst dārgākas importa preces. Pieaugot uzņēmumu ieņēmumiem, var palielināties darba samaksas izdevumi, kas arī ar laiku ietekmē cenas.

Ja pieprasījuma pieaugumam neseko atbilstošs piedāvājuma palielinājums, inflācija pieaug. Savukārt augsta inflācija rada zaudējumus un riskus un sāk kavēt tautsaimniecības attīstību.

Īstenojot ierobežojošu monetāro politiku, centrālā banka palielina naudas cenu vai samazina naudas piedāvājumu naudas tirgū, tāpēc procentu likmes naudas tirgū pieaug.

Pieaug arī procentu likmes, par kurām bankas izsniedz kredītus uzņēmumiem un privātpersonām. Mazāks naudas piedāvājums un dārgāki aizdevumi palēnina kreditēšanas pieaugumu. Augstāka procentu likme naudas resursiem nacionālajā valūtā palielina šo līdzekļu ienesīgumu salīdzinājumā ar naudas resursiem citās valūtās, tāpēc aug pieprasījums pēc nacionālās valūtas un tās vērtība attiecībā pret citām valūtām pieaug.

Minētās norises ietekmē uzņēmumu un iedzīvotāju darbību preču un pakalpojumu tirgū.

Dārgāki un grūtāk pieejami kredīti ierobežo kredītu pieaugumu, kas tālāk tiktu izmantoti, lai iegādātos, piemēram, patēriņa preces un investētu būvniecībā vai uzņēmējdarbības attīstībā. Tāpēc patēriņa un investīciju attīstība palēninās. Tā kā procentu likmes kļuvušas augstākas, izdevīgāk ir naudu noguldīt bankās, nevis to iztērēt vai investēt.

Zemāks preču un pakalpojumu pieprasījums nozīmē, ka, lai veicinātu pirkšanu, uzņēmumi var samazināt preču peļņas uzcenojumu. Pieaugot nacionālās valūtas vērtībai, kļūst lētākas importa preces. Tādējādi samazinās gan preču, gan izejvielu cenas. Samazinoties uzņēmumu ieņēmumiem, lēnāk aug darba samaksas izdevumi, kas arī ar laiku ietekmē cenas.

Ja pieprasījums samazinās pārāk strauji, arī inflācija var samazināties līdz pārāk zemam līmenim vai arī var tikt sasniegta deflācija – stāvoklis, kad cenas krītas. Taču arī deflācija nav vēlams stāvoklis – patērētāji atliek pirkumus cerībā uz cenu kritumu tālākā nākotnē, savukārt uzņēmumiem nav ieinteresētības vairāk ražot, jo ieņēmumi kļūst mazāki, tāpēc var sākties tautsaimniecības lejupslīde.