Filmas

Video Ilgums - 30:08

Fiskālās disciplīnas sargi

Fiskālās Disciplīnas Padomes dokumentālā filma par fiskālās disciplīnas nozīmi un Fiskālās Disciplīnas Padomi.

Lai gan par 2008. gada ekonomisko krīzi tiek runāts pagātnes formā, tomēr daudzi Latvijas sabiedrībā joprojām izjūt šo gadu radītās sekas. Zaudēti īpašumi, nauda, attiecības, bet vissvarīgākais - zaudēti cilvēki, kuriem krīzes radītie apstākļi bija par smagu. Pašā krīzes zemākajā punktā Latvijas valsts atradās bankrota priekšā jeb, vienkāršā valodā runājot, valstij vairs nebija naudas, lai izpildītu budžeta saistības. Tā vairs nebūtu ekonomiskā, bet humānā krīze.

Filmā par krīzi izraisošajiem apstākļiem, krīzes gaitu un pieņemtajiem lēmumiem gan toreiz, gan šobrīd stāsta eksperti:

  • Valdis Dombrovskis, Ministru prezidenst (2009-2014),
  • Mārtiņš Kazāks, Latvijas Bankas prezidenst, FDP loceklis (2014-2018),
  • Jānis Platais, FDP priekšsēdētājs (2014-2019),
  • Nils Sakss, Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta vadītājs,
  • Ieva Jaunzeme, VID Ģenerāldirektore,
  • Gints Trupovnieks, Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta vadītāja vietnieks,
  • Inta Vasaraudze, Finanšu ministrijas Tautsaimniecības analīzes departamenta direktore,
  • Ina Šteinbuka, Fiskālās Disciplīnas padomes priekšsēdētāja,
  • Mārtiņš Āboliņš, Fiskālās Disciplīnas padomes loceklis,
  • Mortens Hansens, Fiskālās Disciplīnas padomes loceklis,
  • Ulo Kāsiks, Fiskālās Disciplīnas padomes loceklis.

Pieejama arī dokumentālās filmas versija ar subtitriem angļu valodā

Saturs:

Tā situācija, protams, bija ļoti smaga, tātad Latvija bija atslēgta no finanšu tirgiem, Latvija pati nespēj aizņemties līdzekļus budžeta deficīta segšanai, līdz ar to faktiski vienīgais finansējuma avots, ar ko varētu nosegt šo budžeta deficītu, bija starptautiskā aizdevuma programma.

Iestājoties Eiropas Savienībā, cilvēkus pārņem tāda eiforija, ka tagad mēs varam atļauties daudz vairāk.

Pēkšņi dzīve izskatījās rožaināka, nekā tā bija pirms tam, nozīmēja to, ka riski netika kopumā ļoti pareizi novērtēti, skatījās pārāk optimistiski, nepamatoti optimistiski, un Latvijā ieplūda ļoti liels naudas apjoms, pēc būtības aizņemoties pret nākotnes ienākumiem, cerot, ka nākotnes ieņēmumi tūlīt būs ļoti augstu. Beigās izrādījās, ka tā nudien nav, ka tas būs tālāk, līdz ar to pārspīlēja ar kredītu ņemšanu, pārspīlēja ar pārāk zemu kredīta cenu. Pārspīlēja ar to, ka gribēju visu izdarīt, tas, kas jādara, piemēram, 20 gados, cerēt, ka tas notiks piecos gados.

Skaidrs, ka situācija 2009. gada sākumā bija ļoti smaga, tātad valstī bija jau divciparu recesija, bija jau sākusies valūtas fonda programma. Bija problēmas ar šīs programmas nosacījumu izpildi, līdz ar to, protams, bija skaidrs, ka, uzņemoties vadīt valdību, es to uzņemos ļoti smagā ekonomiskā situācijā.

Jā, šajā krīzē mēs zaudējām tuvu pie 20% no iekšzemes kopprodukta. No pievienotās vērtības, bet tā jau bija mākslīga, viņa jau nebija reāla. Tas bija uz kredītu rēķina.  Un tas nevar turpināties ilgi.

Cilvēkiem bija tāds mazliet iluzors priekšstats, ka labklājība var augt līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, nevis ar to, ka tu pats strādā un to sasniedz.

Es domāju, lielai daļai un arī tiem, kas deva tos nepamatotos kredītus, tomēr tā mācība bija ļoti dārga. Es tiešām atceros tos sižetus, ka cilvēkiem ar vidusmēra ienākumiem ir milzīgas mājas un ceļojumi. Tā bremze bija pilnīgi noņemta, jo varēja aiziet uz banku un teica: ”Jā, ņem. Ņem vēl. Mēs tev vēl iedosim.”

Faktiski trauksmes zvani skanēja jau iepriekšējos gados, sākot no kāda 2005., 2006. gada, bet faktiski valdība šajos brīdinājumos neieklausījās. Bija saucamā “gāzi grīdā” politika, un šie brīdinājumi faktiski tika ignorēti.

Līdzīgas lietas notika visā pasaulē, un mums kā mazā, atvērtā ekonomikā tas vienkārši bija krietni sakāpinātākā formā. Tas, ka beigās ir skaidrs, ka nauda no debesīm nekrīt. Tā atskārsme nāca Latvijai gana skarba. Un tad, protams, uz tā viļņa radās šī doma, ka budžetam jābūt sabalansētam.

Vēlāk jau kopumā Eiropas Savienībā tika pastiprināts šis fiskālais ietvars, lai dalībvalstis nevarētu tik vieglprātīgi ignorēt šos fiskālās ilgtspējas jautājumus. Un līdz ar to, protams, radās jautājums, kā, no vienas puses, tiek sniegta šīm valstīm, tai skaitā Latvijai tajā laikā Eiropas līmeņa palīdzība, kādā veidā tiek nodrošināts, ka šīs valstis ievēro fiskālo disciplīnu un nenonāk pēc kāda laika atkal līdzīgā situācijā, un tai skaitā tika pieņemts lēmums par Fiskālās disciplīnas padomju izveidi, lai arī pašās dalībvalstīs būtu neatkarīga institūcija, kas var sniegt savu viedokli. Vai katras valsts fiskālā politika, budžeta izstrāde atbilst fiskālās ilgtspējas principiem.

Kas ir Fiskālās disciplīnas padome? Tā ir neatkarīga koleģiāla institūcija, kas izveidota Fiskālās disciplīnas likuma ievērošanas uzraudzībai pēc tam, kad gan Latvija, gan virkne citu Eiropas Savienības dalībvalstu piedzīvoja smagu ekonomisko krīzi. 2011. gada nogalē Eirozonas valdību vadītāji lēma, ka ir nepieciešams jauns starpvaldību līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā. Tapa tā dēvētais fiskālais līgums, lai atturētu Eiropas Savienības dalībvalstis no pārmērīga budžeta deficīta un valdību parādu veidošanas. 2013. gadā Saeima pieņēma Fiskālās disciplīnas likumu, kas paredz ilgākā termiņā nodrošināt stingru Latvijas valsts fiskālo disciplīnu un lai to uzraudzītu – izveidota jau minētā Fiskālās disciplīnas padome.

Ja vārds “disciplīna” jeb stingra kārtības ievērošana mums ir skaidrs, tad vārds “fiskāls” tiem, kuri nestrādā ekonomikas un finanšu jomā, varētu šķist svešs. Vārda “fiskāls” izcelsme ir meklējama gan latīņu, gan franču valodās. Interpretējot, tas būtu maks vai kase.

Fiskālā disciplīna būtībā ir spēja ekonomiskā cikla ietvaros sabalansēt valsts budžeta ieņēmumus un izdevumus, tātad neveidotu pārmērīgu budžeta deficītu, kas savukārt nozīmē neveidot pārmērīgu valsts parādu.

Jo aizņemšanās valdībai ir kaut kas līdzīgs ātrajam kredītam. Šos aizņēmumus var dabūt ātri, valdība tos var saņemt uz izdevīgiem nosacījumiem. Pat lēti, bet šis lētums beidzas tajā brīdī, kad mēs nespējam kontrolēt situāciju.

Tas, tāpat kā ģimenes budžetā, nevar dzīvot pāri saviem līdzekļiem, un tā ir tieši arī šīs fiskālās disciplīnas ideja.

Es domāju, ka visi saprot to, ka savi ieņēmumi un izdevumi ir jāsabalansē, tātad, ja mums gribās kaut kādus lielākus izdevumus, tad jānopelna ir vairāk vai jāsamazina izdevumi kaut kur citur. Ģimenes analogs šeit ir ļoti viegls un labs. Un, ja mēs paskatāmies konkrēto cilvēku rīcību, tad ir tādi cilvēki, kuri tiek ar šīm problēmām galā, bet ir tādi cilvēki, kuri ar šīm problēmām galā netiek. Un to var attiecināt arī uz valdībām un diemžēl pasaulē daudzas tādas valdības, kuras netiek ar šīm lietām galā un uz tām sekām skatīties ir ļoti pieticīgi.

Iedziļināsimies problēmas saknē, kas ir budžetā trūkstošo līdzekļu jeb deficīta nosegšana, aizņemoties naudu finanšu tirgos. Šādā veidā pieaug valsts parāds. Lai gan visiem ir zināms teiciens, “parāds nav brālis”, tomēr starp mājsaimniecību un valsti ir atšķirība, kad runa ir par parādu.

Parāds un deficīts dod iespēju. Dod iespēju ekonomikai palīdzēt krīzes laikā. Dod iespēju investēt kādos projektos, kas nākotnē nes straujāku izaugsmi. Bet tā ir iespēja, kuru nevajag notrallināt.

Jāskatās, kāds tas parāda līmenis ir. Un, cik tad mēs daudz vēl drīkstam likt klāt, jo tāda stingra priekšraksta jau nav. Jautājums, cik ilgi mēs paši spējam to apkalpot un cik ilgi ārējie partneri, finanšu tirgi, mums tic, ka mēs to spēsim darīt.

Ja tu aizņemies komercbankā, piemēram, 50 000 aizņemies, tu katru gadu maksā atpakaļ daļu no pamatsummas un vēl neatmaksāto daļu procentu maksājumos. Tāpat tev tas maciņš jāatver un jāmaksā. Valsts, piemēram, aizņemas uz 10 gadiem 100 miljonus. To 10 gadu laikā viņi maksā tikai procentu maksājumus. Un pēc tam beigās atdod tos simts miljonus. Bet kur valsts ņem tos simts miljonus, lai atdotu atpakaļ? Valsts atkal aizņemas no kāda cita. Atkal, piemēram, uz 20 gadiem. Pēc 20 gadiem viņi atkal aizņemsies no kāda cita un pēc tam atkal aizņemsies. Un tā mūsu paaudze darīs, mūsu bērni darīs, mūsu bērnu bērni darīs, simts gadus, 200 gadus, tūkstoš gadus… Nekad tos simtus miljonus nesavāks, no nodokļu maksātāju naudas un neatdos. Ar to valsts un mājsaimniecība fundamentāli atšķiras. Tu jau vari šo darbināt tik ilgi, kamēr tev ir kāds cits, kas aizdod to naudu, lai iepriekšējiem atdotu. Un kamēr tas parāda līmenis ir zems, tikmēr tev ir vieglāk atrast to citu, kas tev aizdos. Jo lielāks ir šis parāds, jo procentu likmju svārstības liek daudz lielāku naudu no budžeta maksāt par procentu maksājumiem. Bet visa šī jaukā ķēdīte nobrūk tajā mirklī, kad tev tam iepriekšējam ir jāatdod, bet tu nevari atrast nevienu nākamo, kas tev ir gatavs aizdot. Tas notika mūsu Latvijas krīzes laikā, bet arī tad, protams, ir padomājuši par šādu situāciju, tāpēc ir Valūtas fonds, kas tad aizdod. Bet viņš jau neaizdod, kā komercbanka. Viņi saka: “Klausieties, ja jau jūs esat ar tādu reputāciju, ka jums neviens vairs negrib aizdot, tad mēs jums aizdosim, bet tad jums būs jāklausa, kā jums tagad to valsti pārvaldīt”. Mēs zaudējam savu neatkarību šādā veidā, jo nevis politiķi pieņem lēmumus, bet valūtas fonda eksperti.

Fiskālās disciplīnas padome veido seši padomes locekļi un sekretariāts, lai gan Fiskālās disciplīnas padome ir uzraugoša institūcija, tās mērķis ir palīdzēt un sadarboties ar valdību, lai, sekojot līdzi budžeta sastādīšanas procesam, tā varētu laicīgi ziņot par riskiem un potenciālām problēmām. Tā vienkāršoti sakot, es teiktu - Fiskālās disciplīnas padome raugās, lai valsts ilgtspējīgi tērē vai investē savu naudas maka saturu. Fiskālās disciplīnas padome ir ļoti svarīga nozīme, jo, ja tā varētu teikt, viņi mums ir kā sargsuns, kuri uzmana, vai visi procesi norit atbilstoši likumdošanai un vai tiks nodrošināta gan makroekonomiskā stabilitāte, gan arī finanšu ilgtspēja.

Viss jau būtu ļoti vienkārši un nebūtu vajadzīga Fiskālās disciplīnas padome, ja mēs dzīvotu tādā pasaulē, kur mēs varam budžetā tērēt izdevumiem tik, cik mēs ar nodokļiem nopelna. Cik dabūjam, tik iztērējam. Bet tā nu pasaulē ir iekārtots, ka var tērēt vairāk nekā nopelna. Respektīvi, uz deficīta rēķina, kas nozīmē, ka valsts aizņemas un kādam ir parādā. Un salīdzinājums ar vīna glāzi ir, cik daudz mēs drīkstam aizņemties jeb cik daudz mēs drīkstam, tā teikt, iedzert, lai nekļūtu par alkoholiķiem.

Un Fiskālās disciplīnas padomes misija ir novērst, lai Latvija kā valsts nekļūtu par alkoholiķi, un tas jautājums nav par to, ka nevar iedzert vīna glāzi. Ārsti arī saka, ka labai veselībai tas der. Un tāpēc, teiksim, neliels deficīts un neliels valsts parāds ir labāk nekā nekas. Nekā nulle absolūta, jo tad mēs varam šādā veidā sekmēt ekonomiku, mēs varam investēt. Un tas ir prātīgi. Tad jautājums ir, kurā brīdī tā viena vīna glāze pārvēršas par alkoholismu. Un tieši tāpat kā šajā nozarē, arī tajā fiskālajā disciplīnā nav tāda skaidra robeža. Šo varu un to nevar. Budžetu veido politiķi. Viņi jau grib, tā teikt, parādīt vēlētājiem, cik viņi dāsni. Viņi grib maksimāli uz to deficītu un uz parādu aiziet, jo tad var nodemonstrēt, ja tas taču ir jautājums par pārvēlēšanu.

Es arī ļoti atzinīgi vērtēju to līgumu, kas tika noslēgts Eiropas Savienībā, jo tas tiešām tos, kas populistisku iemeslu pēc vēlas uz nākamajām paaudzēm novirzīt lielāku parādu nastu, tomēr aptur. Latvija jau tādā ziņā vēl bija nekas, bet citās valstis, kur nākot jaunām valdībām, solīja debesmannas un pēc tam nevarēja vairs samaksāt savus rēķinus, tad šis līgums un arī viss, kas saistīts ar fiskālo disciplīnu, ir normalizējis situāciju. Un tātad tie nevar būt politiķi, kas to robežu novilkt. Ir jābūt kādam neitrālam, kas pasaka, kur tā robeža ir. Fiskālās disciplīnas padome ir tieši tāpēc, lai šo robežu pateiktu. Bet tagad man ir mazliet plašāk jāizstāsta. Patiesībā šo robežu nosaka Eiropas Savienības noteikumi un Latvijas Fiskālās disciplīnas likums. Bet tā nelaime ir tāda, ka tas ir ļoti sarežģīti. Ne tāpēc, ka kāds gribēja izveidot sarežģītu, bet tāpēc, ka pati ekonomika sarežģīta. Un tāpēc Eiropas Savienībā radās ideja, ka jābūt kādam no Finanšu ministrijas un valdības neatkarīgam, kas arī varētu visus tos aprēķinus veikt un pateikt – kur ir šī robeža. Nevis tāpēc, ka Finanšu ministrija nespētu kaut ko izdarīt tika izveidota Fiskālās disciplīnas padome, bet gan tāpēc, lai būtu vēl kāds eksperts, kas varētu neatkarīgi pateikt sabiedrībai: “Jā, Finanšu ministrijas aprēķini fiskālai telpai ir pareizi.”

No vienas puses, Finanšu ministrija ir priecīga par to, ka viņi nav vienīgais suns uz siena kaudzes, kas rej un saka, ka tālāk nevar. Viņi priecīgi par to, ka ir vēl kāds. Ka ir tāda Fiskālās disciplīnas padome, kura saka: “Ziniet, izskatās, ka mēs tuvojamies robežai, kurai pāri kāpt nedrīkst.”

Neskatoties uz to, ka mēs esam analītiskā iestāde, mēs principā analizējām, mēs uzraugām, bet uzraudzība tik tiešām izpaužas tādās rekomendācijās. Mēs nevaram piespiest valdību tērēt vairāk vai mazāk.

Fiskālās disciplīnas padome ir kā tāds sargsuns fiskālajai politikai. Vai valsts budžets, vai nodokļu politika, kas arī nodrošina budžeta darbību, ir adekvāti esošajai ekonomiskajai situācijai. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka sākumā valdība ar lielām bažām skatījās uz mūsu padomi, un es neteiktu, ka ignorēja, bet īpaši arī nesadzirdēja. Bet jo tālāk, jo vairāk es pamanīju, ka gan finanšu ministrs, gan Ministru prezidents, gan Saeimas deputāti lasa mūsu ziņojumus un arī, man liekas, ja pat viņi nevar pilnīgi ievērot visas mūsu rekomendācijas, tad tomēr viņu mūsu rekomendācijas uztver kā tādu ceļa karti.

Fiskālās disciplīnas padomei nav nekādas varas. Tātad Fiskālās disciplīnas padome ir analītisks orgāns.

Vajag saprast viņu mandāta robežas. Tur nevar gaidīt, ka Fiskālās disciplīnas padome virzīs fiskālo politiku. Tas ir, Finanšu ministrijas un valdības pusē. Nosaka un lēmumus pieņem tie, kuriem sabiedrība ir devusi šo mandātu, un tie ir politiķi, kuri pieņem lēmumus, uzņemoties par to arī pēc tam atbildību. Fiskālās disciplīnas padome ir eksperti, neatkarīgi eksperti, un viņi nedrīkst pārtapt no ekspertiem lēmumu pieņēmējos.

Lai labāk saskatītu Fiskālās disciplīnas padomes lomu valsts ekonomikas stabilitātes veicināšanā, ir jāaplūko, kā notiek valsts budžeta sastādīšanas process. Pirmie darbi sākas jau janvāra beigās, kad Finanšu ministrijas Tautsaimniecības analīzes departamentā tiek izstrādātas makroekonomikas rādītāju prognozes. Šie dati kalpo par pamatu Stabilitātes programmas izstrādei.

Finanšu ministrija divreiz gadā sagatavo makroekonomisko rādītāju prognozes. Pirmoreiz tas ir februāra sākumā, gatavojot stabilitātes programmu, un otrreiz tas ir jūnija sākumā, gatavojoties jau budžeta procesam.

Uz budžeta brīdi mums ir jānofiksē kaut kāda bilde, no kuras tālāk mēs veidojam budžetu, tad, piemēram, tādas iestādes kā Latvijas Banka vai komercbankas. Tās prognozes var atjaunot visu laiku. Līdz ar to uz tām it kā nebūtu tāds slogs. “Ok, šodien netrāpīju. Rīt padomāju. Izskatīsies šādi.” Līdz ar to uz Finanšu ministriju nedaudz ir tā atbildība, ka tomēr uz šo prognožu pamata mēs taisām nākamajam gadam un nākamajiem trijiem gadiem valsts budžetu, kas uzliek arī atbildības nastu un pienākuma apziņu šim procesam pieiet ļoti nopietni.

Mēs, sagatavojot prognozes, vienmēr tās diskutējam gan ar Ekonomikas ministriju, gan arī ar Latvijas Bankas makroekspertiem, un tad mēs tās prezentējām Fiskālās disciplīnas padomei. Sagatavot prognozes, protams, tas ir liels izaicinājums, tāpēc mums ir ļoti svarīgi, sagatavojot prognozes, tās arī plaši izdiskutēt. Piemēram, kad mēs sagatavojām prognozes uz budžetu, mēs diskutējam ne tikai ar Latvijas Bankas un Ekonomikas ministrijas ekspertiem, bet arī pieaicinām komercbanku makro ekonomikas ekspertus.

Finanšu ministrija savas prognozes un iespējamos scenārijus ekonomikā iesniedz izvērtēšanai Fiskālās disciplīnas padomē, kas pēc rūpīgas analīzes pieņem lēmumu – akceptēt vai neakceptēt makroekonomiskās prognozes, kas kalpos par pamatu Stabilitātes programmai. Precīzi prognozēt tas ir kā ar laika prognozi, ja mēs varam dažas dienas prognozēt, bet, ja jau ir vairāk par divām nedēļām, tad tur tās prognozes ir stipri neprecīzas. Mēs esam mazi, mēs esam maza valsts, maza ekonomikā, mēs esam ļoti atkarīgi no pārējās pasaules un prognozēt, kas vispār notiks tur ir nenormāli sarežģīti. Līdz ar to tad, kad mēs veidojam scenārijus, mēs domājam – ir kaut kāds labvēlīgs scenārijs un ir kaut kāds melns scenārijs. Nu viss pārējais ir pa vidu. Melnajā scenārijiem mēs jau mēģinām prognozēt visu to sliktāko, un labajā scenārijā mums vislabvēlīgāko situāciju. Tā dzīve notiek tajā diapazonā. Līdz ar to mēs, Finanšu ministrija, Ekonomikas ministrija, Latvijas Banka visu laiku precizējam savus scenārijus un īstermiņa prognozes. Kad prognozes un iespējamie riski ekonomikā ir saskaņoti Fiskālās disciplīnas padomē, Finanšu ministrijā sākas darbs pie Stabilitātes Programmas. Kā jau priekšā saka nosaukums, tad šī programma palīdz valstij īstenot stingru fiskālo politiku, lai nodrošinātu valsts ekonomikas stabilitāti. Un šis maksimālais budžeta izdevumu līmenis ir tas radītājs, kuram visu laiku padome seko līdzi, lai nenotiktu situācija, ka valdība sāk tērēt vairāk nekā to pieļautu apstiprinātais budžets.

Aprīļa beigās Stabilitātes programmas dokumentu pakete, tostarp ar Fiskālās disciplīnas padomes uzraudzības ziņojumu, tiek iesniegta Eiropas Komisijā, kas dažu tuvāko mēnešu laikā visām Eiropas Savienības dalībvalstīm nosūta analītiskus pārskatus un ieteikumus budžeta prioritāšu noteikšanai.

Arī Eiropas Komisija veic Eiropas Savienības dalībvalstu budžetu uzraudzību – vai tie atbilst Eiropas Savienības fiskālajiem noteikumiem, tai skaitā skatās arī uz šiem Fiskālās disciplīnas padomes atzinumiem. Sniedz arī savu atzinumu no Eiropas Komisijas puses, vai budžets atbilst vai kopumā atbilst vai neatbilst, vai ir kaut kādi neatbilstības riski šiem fiskālās disciplīnas nosacījumiem. Ja dalībvalsts nav īstenojusi atbildīgu fiskālo politiku, piemēram, ekonomiskās izaugsmes laikā, tādā gadījumā šai dalībvalstij nav pamata prasīt kaut kādu Eiropas atbalsta mehānismu finansējumu, jo problēma ir pašu dalībvalsts nepārdomātajā fiskālajā politikā.

Jūnijā Tautsaimniecības analīzes departaments atjauno makroekonomikas prognozes, jo jau ir pieejami aktuālie dati par ekonomikas attīstību, balstoties uz šo informāciju, tiek veidots nākamā gada budžets.

Būtiska budžeta plānošanas daļa ir nodokļu prognozes, ko ciešā sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu veic Finanšu ministrijas Nodokļu departaments. Atšķirībā no makroekonomikas prognozēm, kas mēdz strauji mainīties, nodokļu ieņēmumu prognozes parasti ir ļoti precīzas.

Nu, protams, tas jautājums, man arī reizēm rodas, kā viņi tik precīzi trāpīt, bet acīmredzot tā ekspertu bagāža un tā vēsturiskā atmiņa ir izveidojusies tik laba, ka, teiksim, strādājot pie šī jautājuma jau ilgstoši, tie cilvēki jūt to vidi, jūtu, kā tie notikumi var attīstīties, un līdz ar to diezgan precīzi spēj trāpīt.

Prognozējot skaitļi un modeļi ir ļoti svarīgi, bet bieži vien ir ļoti svarīgas arī ir šī konkrēta eksperta sajūtas par to, uz kurieni tas virzās, jo bieži vien modelis nevar pateikt.

Mēs ikdienā katru dienu saskaramies ar to, kā tad uzņēmējam iet, kādi ir nodokļu ieņēmumi, cik daudz ieņēmumi var pieaugt pat teorētiski un praktiski, jo nenotiek jau tā, ka, ja mēs izdomājam palielināt budžeta ieņēmumus, piemēram, par miljardu tad uzreiz viņš kaut kur rodās. To iemaksā tikai uzņēmēji vai arī patērētāji, kas patērē preces un pakalpojumus, un tur nenotiek tā, ka vienā dienā pēkšņi mēs atveram savus kontus Valsts kasē, un tur miljards vairāk.

Nodokļu ieņēmumi vistiešākajā mērā ir saistīti ar valsts labklājību, proti, jo lielāks ēnu ekonomikas īpatsvars, jo mazāk naudas nonāk valsts budžetā. Nodokļus maksāt ne vienmēr cilvēkiem ir patīkami. Atsevišķos gadījumos, protams, mēs redzam, ka diezgan liela daļa no sabiedrības no tā cenšas izvairīties, bet valsts var palīdzēt ekonomikai un atbalstīt iedzīvotājus tikai tik daudz, cik naudiņas.

Ja mēs skatāmies uz attīstītajām Eiropas valstīm, kuru izdevumu līmeni mēs gribam sasniegt, tad tur labprātīgā nomaksa ir apmēram ap 90-92% mūsu gadījumā tas ir 70%, un, protams, ka tā ir liela starpība. Ja brīvprātīga nodokļu nomaksa būtu kā Zviedrijā, arī izdevumus mēs varētu audzēt atbilstoši kā Zviedrijā. Savukārt, ja mēs runājam par tiem ieņēmumu veidotājiem, tad lielāko daļu valsts budžetu veido nepilni 2000 uzņēmumu.

Augustā sākas aktīvas diskusijas valdībā, kur ministrijas piedāvā savas politikas iniciatīvas. Sarunu rezultātā vēlmes tiek salāgotas ar pieejamo budžetu. Šis process nekad nenorisinās bez strīdiem, jo ir daudz prioritāšu, kuras nākas plānot ierobežotu resursu apstākļos. Tas, kā sadalīt budžeta prioritātes ir politiķu atbildība, tāpēc Fiskālās disciplīnas padome seko līdzi tikai tam, lai kopējais izdevumu līmenis būtu saskaņā ar Fiskālās disciplīnas likumu un Eiropas Savienības nosacījumiem.

Ja valdība kādā brīdī pieņem lēmumus, kas ietekmē budžetu un kas nav saskaņā ar budžeta likumu, Fiskālās disciplīnas padome raksta īpašu Neatbilstības ziņojumu.

Vissmagāk ir pārliecināt sabiedrību par to, ka budžets nav no gumijas, ka nevar to budžetu bezgalīgi stiept visos virzienos un apmierināt visu mūsu vēlmes.

Kad budžeta projekts no Finanšu ministrijas puses ir pabeigts, tas tiek iesniegts Fiskālās disciplīnas padomē, rūpīgi izskatot un analizējot budžeta projektu, Fiskālās disciplīnas padome raksta uzraudzības ziņojumu, ko pēc budžeta projekta apstiprināšanas valdībā kopā ar pavadošo dokumentu paketi nodod Saeimai un nosūta Eiropas Komisijai. Šo notikumu parasti arī pavada mediju pārstāvji, sekojot līdzi finanšu ministram ceļā uz Saeimas namu, īpaši fokusējoties uz portfeli, kurā ievietoti budžeta projekta dokumenti. Visbeidzot, pēc diskusijām un apspriedēm Saeima pieņem nākamā gada budžetu.

Fiskālās disciplīnas padome tiešām dara ļoti vajadzīgu un nepieciešamu darbu, bet sabiedrībai arī ir jāsaprot, ka tas darbs būs pilnvērtīgs tikai tad, ja sabiedrība arī ieklausīsies un ņems šos ieteikumus vērā. Līdz šim lielā mērā Fiskālās disciplīnas padome ir sadzirdēta, un tas nudien ir labi.

Prieks, un es redzu, ka padome savu kapacitāti ir būtiski pieudzējuši. Publiskajā telpā viņi ir kļuvuši dzirdami. Viņus respektē, ņem vērā.

Lielākais Fiskālās disciplīnas padomes panākums ir, ka Padomes viedoklis ir redzams. Pārsvarā ir saprotams, pietiekami konsekvents, un tādā veidā arī palīdz virzīt kopējo sarunu diskusiju valstī par fiskāliem jautājumiem, par budžeta jautājumiem, atrast pareizāko ceļu uz priekšu.

Es domāju, ka Fiskālās disciplīnas padome, kā saka, savu vietu šajā kopējā budžeta veidošanas procesā ir atradusi un, kā es minēju, šajos atzinumos ieklausās, tai skaitā arī Eiropas Komisija tad, kad mēs vērtējam, piemēram, no Latvijas kārtējo valsts budžetu. Mēs, tai skaitā, vērtējam arī Fiskālās disciplīnas padomes viedokli par šo budžetu.

Pateicoties tam, ka Latvija ir pierādījusi sevi kā fiskāli atbildīgu valsti, un ir ar vienu no zemākajiem valsts parādiem, šobrīd Covid-19 krīzes apkarošanai valdība var aizņemties līdzekļus ekonomikas stimulēšanai par ļoti zemām procentu likmēm.

Visa pasaule, Eiropa un Latvija ir izgājušas cauri ekonomiskās krīzes tumšajiem posmiem. Ko pasaule ir mācījusies un kā tā reaģēs pie nākamajām krīzēm ir grūti paredzēt, bet viens ir skaidrs – fiskālās disciplīnas likums un Fiskālās disciplīnas padome sargā Latvijas iedzīvotājus un jau saknē novērš bēdīgi slaveno trekno gadu kļūdas.

Izdrukāt

Pierakstīties jaunumiem

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!