Filmas

Video Ilgums - 7:42

Hiperinflācija pagātnē un mūsdienās

Vistipiskākais hiperinflācijas rašanās iemesls ir strauja naudas daudzuma palielināšana apgrozībā. Šādu situāciju bieži rada pārāk izšķērdīga valsts fiskālā politika, kuras dēļ valsts parāds pieaug tik lielā apjomā, ka kļūst neatmaksājams.

 

Inflācija un deflācija ir ekonomiskas parādības, kas var nodarīt nopietnu kaitējumu tautsaimniecībai. Tās ir īsta snaudas slimības. 20. gadsimtā šīs parādības skāra Eiropu vairākkārt, tāpēc aplūkosim dažas no šīm krīzēm sīkāk.

Hiperinflācija Vācijā.

Hiperinflācija Vāciju skāra no 1922. gada līdz 1923. gada beigām. Cenas pieauga tik ļoti, ka nauda gandrīz zaudēja savu vērtību. Lai segtu Pirmā pasaules kara zaudējumus, Centrālā banka drukāja arvien vairāk naudas, tas veicināja strauju inflāciju, kas noveda Vācijas tautsaimniecību līdz bankrotam. Apritē bija kaudzēm banknošu, taču praktiski nekā, ko pirkt. 1922. gadā cenas pieauga par 1200%. Līdz 1923. gada vidum cenas divkāršojās katru mēnesi. Septembrī un oktobrī tās trīskāršojās ik nedēļu. Savukārt no oktobra vidus līdz novembra vidum katru nedēļu pieauga pieckārtīgi līdz beigās cēlās ik stundu. 1923. gada novembrī, kad hiperinflācija sasniedza augstāko punktu, tik izsludinātas šādas cenas: klaips maizes 428 miljardi marku, kilograms sviesta 5600 miljardi marku, laikraksts 200 miljardi marku, tramvaja biļete 150 miljardi marku. Tika laistas apgrozībā 100 miljoni miljardu marku banknotes. 1923. gada beigās naudas daudzums apgrozībā sasniedza 500 miljonus triljonu. Grūti iedomāties? Vienkārši iedomājieties skaitli 500, kuram seko 18 nulles.

Rūgtā stagflācijas pieredze 20. gadsimta 70. gados.

20. gadsimta 60. gados tika uzskatīts, ka neliela inflācija veicina tautsaimniecības izaugsmi, un, pieļaujot lielāku inflāciju, iespējams samazināt bezdarbu. Sākot ar 60. gadu beigām inflācija sāka augt visās attīstītajās valstīs. Tās dzinulis bija naudas radīšana Amerikas savienotajās valstīs, kur pieprasījumu stimulēja valsts izdevumi – Vjetnamas kara finansēšana. 1971. gadā ASV pārstāja mainīt ASV dolārus pret zeltu, fiksēto kursu sistēma izzuda, un to aizstāja mainīgi valūtas maiņas kursi. Inflācija sasniedza virsotni pēc pirmās naftas krīzes 1973. gadā, ko izraisīja arābu un Izraēlas grēkatlaides dienas karš. Naftas cenu kāpums izraisīja spirālveida cenu un algu pieaugumu. Otrā naftas krīze, kas ilga no 1979. līdz 1980. gadam, kļuva par tālāka inflācijas pieauguma cēloni. Aizdevēji, kas bija paspējuši piedzīvot zaudējumus, ilgtermiņa aizdevumiem sāka pieprasīt augstākas procentu likmes, lai kompensētu zaudējumus, ko izraisīja inflācija. Tikai, sākot ar 90. gadiem, inflācijas kontrole un budžeta konsolidācija ilgtermiņa procentu likmes Eiropā atjaunoja tādā līmenī, kāds tas bija pirms cenu eksplozijas.

Hiperinflācija Austrumeiropas valstīs 20. gadsimta 90. gados.

Tipiskākais hiperinflācijas rašanās iemesls ir strauja naudas daudzuma palielināšanās apgrozībā. Visbiežāk šādu situāciju rada pārāk izšķērdīga valsts nodokļu politika, taču to var izraisīt arī slēgtas tautsaimniecības atvēršana preču un pakalpojumu deficīta apstākļos.

90. gados šāda situācija izveidojās bijušajās PSRS republikās, tām pārejot no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Laikā, kad Rietumeiropas valstis beidzot bija atguvušās no hiperinflācijas nodarītā posta, šī slimība ar jaunu sparu uzliesmoja Austrumeiropā, tajā skaitā Igaunijā, Lietuvā un Latvijā. 1992. gadā patēriņa cenas Baltijas valstīs pieauga attiecīgi par 1070%, 1020% un 951%. Savukārt iedzīvotāju naudas uzkrājumi strauji zaudēja vērtību. Ielūkosimies šā cenu kāpuma cēloņos. Pēc Otrā pasaules Latvija nonāca PSRS sastāvā un bija pilnībā pakļauta tās tautsaimniecības procesiem. Jau 80. gados, kad valsts budžetā trūka līdzekļu, PSRS banka vienkārši drukāja vairāk naudas, kaut gan šai naudai nebija nekāda seguma preču veidā. PSRS rubļa daudzumam apgrozībā nepamatoti augot, to vērtība kritās. Kad 1991. gadā Latvija atguva neatkarību, Krievijas valsts bankā joprojām tika drukāts arvien vairāk naudas, lai segtu budžeta izdevumus. Tā kā Latvijai nebija savas nacionālās valūtas, PSRS rubļi nekontrolētā daudzumā ieplūda valstī. Visstraujākais cenu kāpums bija vērojams 1991. gada decembrī un 1992. gada janvārī un februārī, kad, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, vairākumam preču cenas pieauga no piecām līdz desmit reizēm vai pat vairāk.

Aplūkosim, kā mainījās dažu ikdienā lietoto preču cenas divos mēnešos. Kilograms maizes 1992. gada 1. janvārī maksāja 4 rubļus un 66 kapeikas, bet martā tā cena sasniedza 6 rubļus un 42 kapeikas. Liellopu gaļas kilograma cena nepilnos divos mēnešos pieauga no 35 rubļiem un 99 kapeikām līdz gandrīz 62 rubļiem.

Video datne
Izdrukāt

Pierakstīties jaunumiem

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!