Vai naudā ir laime?

Valsts labklājības mērs

Materiāls tev palīdzēs:

kritiski izvērtēt IKP rādītāja priekšrocības un trūkumus;

salīdzināt alternatīvu valsts labklājības rādītāju atšķirības un to izmantošanas iespējas.

ASV IKP uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni par 16% augstāks nekā Zviedrijā. Arī Džini koeficients (to visbiežāk izmanto, lai mērītu ienākumu nevienādo sadalījumu) ir aptuveni par 14 procentu punktiem augstāks nekā Zviedrijā (t.i., ASV ienākumu sadalē sabiedrībā pastāv lielāka nevienlīdzība). Laimes indekss rāda, ka ASV iedzīvotāju apmierinātība ar dzīvi ierindojas par deviņām pozīcijām zemāk nekā Zviedrijas iedzīvotāju vērtējums. Vai naudā nav laimes?

Ekonomiskā attīstība kā dzīves kvalitātes pārmaiņas

Ekonomiskā izaugsme, kā jau minēts iepriekš, ir definēta kā reālā IKP pārmaiņas kādā laika periodā, ko starpvalstu salīdzināšanas nolūkos mēra ar IKP uz vienu iedzīvotāju pārmaiņām. IKP aprēķināšanas metodoloģija ir detalizēti izstrādāta, starptautiski plaši lietota, un dati ir regulāri pieejami. IKP ir precīzs un noderīgs tautsaimniecības izaugsmes rādītājs, tomēr tas nav sabiedrības attīstības mērs, jo tas parāda tautsaimniecības gada kvantitatīvās pārmaiņas – ienākumu jeb materiālās labklājības pārmaiņas, bet neatspoguļo dzīves kvalitātes pārmaiņas. Savukārt ekonomiskā attīstība ir process, kas atspoguļo sabiedrības labklājības uzlabošanos jeb iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanos, piemēram, nabadzības un nevienlīdzības mazināšanos, veselības un izglītības pieejamību un kvalitāti u.c. Pastāv viedoklis, ka ekonomisko izaugsmi fiziskā izpratnē globālā mērogā ierobežo resursu daudzums. Taču tas neierobežo ekonomisko attīstību – zināšanu uzkrāšanu, prasmju izkopšanu, dzīvesveida pārmaiņas, sabiedrisko procesu organizēšanu u.tml. Tas nozīmē, ka kopējā dzīves kvalitāte var uzlaboties, nepalielinot izmantoto resursu daudzumu, bet mainot to izmantošanas veidu.
 
Tomēr tiek novērota pozitīva sakarība (korelācija) starp IKP un sabiedrības labklājību. A Augot ienākumiem, ne tikai atsevišķas ģimenes, bet arī sabiedrība kopumā maina savus izdevumu paradumus. Visbiežāk – jo lielāki ienākumi, jo sabiedrība vairāk domā arī par globālām problēmām, piemēram, par piesārņojuma mazināšanu vai sastrēgumu izskaušanu. Bet šādas patēriņa pārmaiņas novērojamas tikai tad, ja sabiedrības ienākumi kopumā sasnieguši noteiktu līmeni. Ilgā periodā arvien svarīgāka kļūst jaunu tehnoloģiju ienākšana sabiedrības dzīvē, jo arvien lielāka ienākumu daļa tiek novirzīta zinātnes un tehnoloģiju attīstībai, jaunu kompozītmateriālu izstrādei, cīņai pret infekcijas slimībām, dzīves ilguma un kvalitātes uzlabošanai.
 
Svarīga ir arī izvēle starp straujāku izaugsmi pašlaik un iespēju uzturēt izaugsmi turpmāk. Ilgtspējīgas izaugsmes vēlamais rezultāts ir tāda sabiedrība, kurā resursi tiek izmantoti, lai turpinātu apmierināt cilvēku vajadzības, nemazinot dabiskās sistēmas integritāti un stabilitāti. Tas nozīmē, ka ekonomiskā attīstība saglabās apkārtējās vides daudzveidību, būtiski neietekmēs augsnes, ūdensbaseina, augu un dzīvnieku dabisko stāvokli. Ilgtspējīgu attīstību var definēt kā attīstību, kas atbilst pašreizējām vajadzībām, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas. Ja valstis savus ienākumus iztērētu tūlītējā patēriņā un, iegūstot resursus, pilnībā degradētu vidi, jau nākamajai paaudzei attīstības iespējas tiktu liegtas. Valdība ar politikas instrumentiem (piemēram, ar nodokļu un subsīdiju politiku) var veicināt virzību uz ilgtspējīgu saimniekošanu un izaugsmi.

Iedzīvotāju ienākumu sadale un nevienlīdzības rādītāji

Mainoties sabiedrības dzīvesstilam, ne visi labumi tiek vienlīdzīgi sadalīti starp sabiedrības locekļiem. Daļa iedzīvotāju neietilpst darbaspēka kategorijā, tāpēc nespēj piedalīties ne darba algas, ne peļņas sadalē, kas savukārt ir veids, kā tiek sadalīti ekonomiskās izaugsmes guvumi. Daļa sabiedrības zaudē darbu, ienākot ražošanā jaunām tehnoloģijām, jo nespēj apgūt jaunās prasmes un iemaņas, tāpēc ka viņu izglītības līmenis nav pietiekams.
 
Tātad tautsaimniecības izaugsme var radīt arī lielāku ienākumu sadales nevienlīdzību. Valdības iejaukšanās (intervences) rezultātā iespējams daļu ienākumu pārdalīt par labu nabadzīgiem iedzīvotājiem, tādējādi samazinot iedzīvotāju ienākumu sadales nevienlīdzību. Šo ienākumu sadales nevienlīdzību iespējams parādīt ar Lorenca līkni, kas grafiski attēlo valsts iedzīvotāju dalījumu pēc ienākumu daudzuma un parāda, cik liela ir sabiedrības nevienlīdzība.
 
Lorenca līkne
Izanalizēsim Lorenca līknes modeli. Bisektrise (dzeltenā līkne) parāda absolūti vienmērīgu ienākumu sadalījumu, sarkanā līnija – Lorenca līkne – nevienmērīgu ienākumu sadalījumu. Jo tuvāk bisektrisei atrodas līkne, jo ienākumu sadalījums ir vienlīdzīgāks, jo tālāk, – jo nevienlīdzīgāks. Zilā līnija parāda, ka valsts, pārdalot ienākumus, samazinājusi nevienmērīgu ienākumu sadalījumu – pavirzījusi Lorenca līkni tuvāk bisektrisei. Ja valdības intervences rezultātā iespējams daļu ienākumu pārdalīt par labu nabadzīgajiem iedzīvotājiem, iespējams samazināt iedzīvotāju ienākumu sadales nevienlīdzību, – sarkanā līkne pārvietojas pa kreisi un sasniedz zilo līniju. Valdība var iejaukties ar progresīvās nodokļu sistēmas vai pabalstu sistēmas palīdzību.
 
Džini koeficients ir starptautiski visbiežāk izmantotais kritērijs ienākumu nevienlīdzības novērtēšanai. Ar to novērtē ienākumu sadali, salīdzinot katras mājsaimniecības ienākumu stāvokli ar visu pārējo mājsaimniecību ienākumu stāvokli. Šo koeficientu izsaka procentos kā vērtību no 0 līdz 100. Ja Džini koeficients būtu 0, tas nozīmētu, ka ienākumi ir absolūti vienādi; ja Džini koeficients būtu 100, tas nozīmētu, ka visi tautsaimniecības ienākumi uzkrājas tikai vienai mājsaimniecībai, proti, ienākumu absolūtu nevienlīdzību.


Vērtējot Eiropas Savienību (ES) kopumā, Džini koeficients ir aptuveni 31. Salīdzinājumā ar pārējām ES dalībvalstīm Latvijā ir augsta ienākumu nevienlīdzība. Saskaņā ar jaunākajiem pieejamiem datiem Latvijā ir trešā augstākā Džini koeficienta vērtība, salīdzinot ar citām ES valstīm, un tas pieaudzis no 34.5% 2016. gadā līdz 35.2% 2019. gadā. Tomēr ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir ievērojami mazāka nekā daudzviet pasaulē, t.sk. gan valstīs ar zemāku, gan augstāku vidējo ienākumu līmeni un vairākās resursu ieguves valstīs.
 

Citi labklājību jeb dzīves kvalitāti raksturojoši rādītāji

 Kā jau minēts, IKP var raksturot iedzīvotāju materiālās labklājības līmeni. Tomēr IKP neparāda, piemēram, cik piesārņota ir vide vai cik apmierināti ar dzīvi ir valsts iedzīvotāji, cik vesela ir sabiedrība un kādas ir indivīdu iespējas sasniegt savus mērķus. Tāpēc līdztekus IKP izveidoti dažādi vairākus dzīves kvalitātes aspektus ietveroši rādītāji, ar kuru palīdzību var raksturot labklājības līmeni valstī. Ar šiem rādītājiem jau iepazinies 7.–9. klasē:
tautas attīstības indekss (Human Development Index);
sociālā progresa indekss (Social Progress Index);
pasaules laimes indekss (World Happiness Index);
 
Aptverošākai patiesās izaugsmes novērtēšanai tiek izstrādāti rādītāji, kas ņem vērā arī izmaksas, kas saistītas ar ekonomiskās aktivitātes pārmaiņām, piemēram, ozona slāņa samazināšanās izmaksas, resursu noplicināšanas vai iznīcināšanas izmaksas, noziedzības izmaksas (sk., piemēram, patiesā progresa rādītāju (Genuine progress indicator) – un zaļo IKP (Green GDP) . Tie iekļauj izaugsmes negatīvos un pozitīvos papildu efektus, lai novērtētu, vai izaugsme sabiedrībai nākusi par labu. Šo mērījumu regulāra statistika netiek sagatavota nepieciešamo datu sarežģītas pieejamības dēļ, tomēr parāda, ka svarīgi pozitīvi vērtēt ne tikai izaugsmes ātrumu, bet arī tautsaimniecības attīstības ilgtspēju.

.