Vai uzņēmumam ir iespēja turpināt darbu, ja ir zaudējumi?

Ražošanas izmaksas

Materiāls tev palīdzēs:

saprast, kas ietilpst ražošanas izmaksās;
kā tas ietekmē cenas veidošanos;
kā aprēķinātās izmaksas izmantot lēmumu pieņemšanā uzņēmumā.

Lai ražotu, jāpērk resursi, tāpēc ikvienam uzņēmumam rodas izmaksas. Ekonomisti īstermiņā izšķir divu veidu izmaksas – mainīgās un pastāvīgās izmaksas – atkarībā no tā, vai tās mainās, mainoties ražošanas apjomam.

Pastāvīgās izmaksas (fixed costs; FC) īsā periodā paliek nemainīgas, arī palielinoties ražošanas apjomam, un tajās iekļauj telpu īri, ražošanas iekārtu nolietošanos jeb amortizāciju, kredīta procentu maksājumus kredītiestādei (bankai) u.c. Svarīgākā pazīme – ja ražošanu pārtrauc, šīs izmaksas saglabājas.
Piemēram, ja uzņēmums šūtu mugursomas, tad šujmašīnas nolietojumu iekļautu pastāvīgajās izmaksās.

Mainīgās izmaksas (variable costs; VC) pieaug līdz ar saražoto daudzumu. Svarīgākā pazīme – ja ražošana tiek pārtraukta, nav arī šo izmaksu, piemēram, izejmateriālu izmaksu.
Mainīgās izmaksas mugursomu ražotnei būtu audums, diegi, darba izmaksas.

Mainīgās un pastāvīgās izmaksas kopā veido kopējās izmaksas (total costs; TC).

Video grafiks. Ražošanas izmaksu iedalījums

Pārbaudi sevi!

3.1. uzdevums 

Ja vēlas noskaidrot izmaksu pieaugumu, paplašinot ražošanu par vienu vienību, tiek izmantotas galējās izmaksas (marginal costs; MC).
Galējās izmaksas (MC) parāda, par cik palielinās kopējās izmaksas, ražojot vienu papildu (galējo) produkcijas vienību. Galējās izmaksas sauc arī par robežizmaksām vai marginālajām izmaksām.




Tabulā attēlotas mugursomu ražošanas kopējās izmaksas un galējās izmaksas.
Piemēram, galējās izmaksas, palielinot mugursomu ražošanu no 100 līdz 200 mugursomām, tiktu aprēķinātas kā kopējo izmaksu starpība, ražojot attiecīgos apjomus (11 776 – 9200) un dalot ar daudzumu, par cik ražošana šajā gadījumā tiktu palielināta (200 – 100)
 
Galējās izmaksas ir nozīmīgas, jo tās izmanto, lai noteiktu optimālo ražošanas apjomu. Izdevīga ražošana ir tad, kad preces vai pakalpojuma cena (price; P) ir augstāka par galējām izmaksām [P>MC]. Tādā situācijā, pārdodot katru produkcijas vienību, ražotājs iegūst vairāk naudas, nekā ir izdevis, ražojot šo preci. Tas var palielināt uzņēmuma peļņu vai samazināt zaudējumus. Kad preces cena ir vienāda ar galējām izmaksām [P = MC], papildu preces vienība peļņu vairs nepalielina. Ja galējās izmaksas kļūst lielākas par preces cenu [P<MC], preces ražošana jau samazina peļņu vai rada zaudējumus:
  • Ja MC<P, ir peļņa;
  • Ja MC = P, ir optimāls ražošanas apjoms;
  • Ja MC>P, samazināsies peļņa vai sāksies zaudējumi.
Tomēr nereti, piemēram, cenas noteikšanai, nepieciešams zināt vienas produkcijas vienības izmaksas jeb vidējās izmaksas. Tās iegūst, attiecīgo izmaksu veidu dalot ar ražošanas apjomu.

Vidējās pastāvīgās izmaksas (average fixed costs; AFC) aprēķina, dalot pastāvīgās izmaksas (FC) ar saražoto vienību skaitu (Q): AFC = FC : Q. Vidējās pastāvīgās vienmēr samazinās, palielinoties ražošanas apjomam, jo pastāvīgās izmaksas īstermiņā ir nemainīgas.
Piemēram, pagatavojot 1 mugursomu, vidējās pastāvīgās izmaksas vien varētu sasniegt pat 6300 eiro, jo būtu jānosedz visa šujmašīnas cena. Tāpēc šādu apjomu ražot nebūtu izdevīgi, ja pārdošanas cena ir 25 eiro.

Vidējās mainīgās izmaksas (average variable costs; AVC) aprēķina, mainīgās izmaksas (VC) dalot ar saražoto vienību skaitu (Q ): AVC = VC : Q.
Vidējās mainīgās izmaksas, palielinoties ražošanas apjomam, sākumā samazinās, jo rodas apjomradīts ietaupījums, bet pēc noteikta saražotās produkcijas apjoma tās sāk palielināties.
Piemēram, ražojot 1 mugursomu, vidējās mainīgās izmaksas būtu samērā augstas, jo, visticamāk, nāktos iegādāties vairāk auduma un diegu, nekā nepieciešams tieši vienas mugursomas pagatavošanai. Tomēr, ražojot vairāk, tās samazinātos.

Vidējās kopējās izmaksas (average total costs; ATC) aprēķina, kopējās izmaksas (TC) dalot ar saražotās produkcijas daudzumu (Q): ATC = TC : Q. Tās parāda vidējās vienas vienības ražošanas izmaksas, kuras veidojas, saskaitot vidējās pastāvīgās un vidējās mainīgās izmaksas. Tāpat kā vidējām mainīgajām izmaksām, arī vidējām kopējām izmaksām ir tendence sākumā samazināties, bet pēc tam palielināties.

1. attēls. Vidējās ražošanas izmaksas


Izmaksas un lēmumu pieņemšana

Ja uzņēmums ir aprēķinājis izmaksas, tās tiek izmantotas ekonomiski pamatotu lēmumu pieņemšanā.

1. Ja uzņēmums neražo, uzņēmuma mainīgās izmaksas ir 0, bet pastāvīgās izmaksas ir vienādas ar kopējām izmaksām. Ja Q = 0, tad FC = TC.

2. Lai uzņēmumam būtu peļņa, kopējiem ieņēmumiem (total revenue; TR) jābūt lielākiem par kopējām izmaksām: TR>TC vai cenai jābūt augstākai par vidējām kopējām izmaksām: ATC<P. Ieņēmumus aprēķina, cenu reizinot ar pārdotās produkcijas daudzumu: TR = P × Q.

3. Ja preces vai pakalpojuma cena ir zemāka par vidējām mainīgajām izmaksām (P<AVC), uzņēmumam nav izdevīgi ražot preci vai sniegt pakalpojumu.

4. Ja galējās izmaksas ir vienādas ar galējiem ieņēmumiem vai preces cenu (MC = MR vai P = MC), uzņēmums ir sasniedzis optimālo ražošanas apjomu. Uzņēmums var palielināt ražošanas apjomu tikmēr, kamēr MR>MC vai P>MC.

5. Uzņēmumam ir izdevīgi turpināt ražošanu pat ar zaudējumiem tikmēr, kamēr cena ir augstāka par vidējām mainīgajām izmaksām, bet zemāka par vidējām kopējām izmaksām (AVC<P<ATC). Šajā situācijā kopējie ieņēmumi (TR) sedz visas mainīgās izmaksas un daļu pastāvīgo izmaksu, un, turpinot ražošanu, zaudējumi būs mazāki, nekā pārtraucot ražošanu. Pārtraucot ražošanu, zaudējumi būs vienādi ar pastāvīgajām izmaksām.

6. Ja cena kļūst mazāka par vidējām mainīgajām izmaksām (P<AVC), uzņēmumam ražošana ir jāpārtrauc. Šajā situācijā, turpinot ražošanu, zaudējumi būs lielāki par pastāvīgajām izmaksām. Pārtraucot ražošanu, izmaksas būs vienādas ar pastāvīgajām izmaksām.

7. Bezzaudējuma punkts (BZP) ir ražošanas apjoms, kuru sasniedzot uzņēmumam nav ne peļņas, ne zaudējumu. To var aprēķināt, izmantojot šādu formulu:
BZP = FC : (P − AVC)

Produkta cenas noteikšana

Cena ir preces vai pakalpojuma vērtības izteiksme naudā jeb naudas summa, par kādu var nopirkt vai pārdot preces vai pakalpojuma vienību.
 
Cena ietekmē pieprasīto daudzumu, ieņēmumus un uzņēmuma peļņu.
Ieņēmumi = pārdotais preču vienību daudzums × cena.
Peļņa = ieņēmumi – izmaksas.
Lai noteiktu produkta cenu, kas sedz produkta pašizmaksu un nes peļņu, nepieciešams ņemt vērā:
  • izmaksas – gan mainīgās, gan pastāvīgās;
  • plānoto peļņu – cik uzņēmums vēlas nopelnīt;
  • konkurentu cenas – ja uzņēmums nevar saražot un pārdot preces par tādu pašu vai zemāku cenu, kā to dara konkurenti, būtiski kritiski izvērtēt, vai uzņēmuma produkcijai būs pieprasījums;
  • produkcijas noieta prognozi – izvērtējot to, cik piesātināts ir tirgus (cik daudz ir konkurentu) un kāds ir reālais potenciālo klientu skaits, aplēst, kāds varētu būt pārdošanas apjoms;
  • cenu, kādu klients ir gatavs maksāt, – ņemt vērā klientu spēju un vēlmi maksāt par produkciju, tomēr šim faktoram nevajadzētu būt par iemeslu, lai pārdotu produkciju zem pašizmaksas. Klientam ir jāpiedāvā prece, kuras cena atbilst kvalitātei.
Plānojot uzņēmuma izmaksas, ieņēmumus un peļņu, var aprēķināt produkcijas vēlamo jeb "ideālo" cenu, kas nosegs izmaksas un dos vēlamo peļņu.





Uzņēmums var arī aprēķināt, kādai cenai esot, uzņēmums segs izmaksas, bet neiegūs peļņu.



2. attēls. Bezzaudējuma punkta noteikšana

Mazumtirgotāji (piemēram, veikali "Elvi", "LaTS", "Rimi") cenu aprēķināšanā visbiežāk izmanto mazumtirdzniecības uzcenojumu. Pārdošanas cenu aprēķina, pievienojot izmaksām iepriekš noteiktu procentu no izmaksām (uzcenojumu). Uzcenojums parasti mainās atkarībā no produkta veida.

Piemērs!

Cenas noteikšana, balstoties uz izmaksām

Apģērbu ražotājs SIA DRĒBNIEKS

Mainīgās izmaksas vienai vienībai = 6 eiro
Fiksētās uzņēmuma izmaksas periodā = 4000 eiro
Plānotais pārdošanas apjoms periodā = 1000 gab.



Bezzaudējuma punkts būs sasniegts, ja uzņēmums ražos 1000 vienību un preces cena būs 10 eiro (kopējie ieņēmumi ir vienādi ar kopējām izmaksām (TR = TC) un uzņēmums nav guvis peļņu, bet nav cietis arī zaudējumus).
Lai uzņēmums gūtu peļņu, cenai ir jābūt augstākai par 10 eiro (P>TC).

Uzņēmuma SIA DRĒBNIEKS vienai vienībai uzliek uzcenojumu 2 eiro, un brīdī, kad apģērbs nonāk veikalā, tam tiek uzlikts arī PVN (pievienotās vērtības nodoklis apģērbam Latvijā ir 21%. Vairāk informācijas šeit.

Tātad 12 eiro + 21% no 12 eiro = 14,52 eiro (cena, kas parādās veikalu plauktos).

PVN aprēķināšanai var izmantot tiešsaistes kalkulatoru.



Pārbaudi sevi!

3.2. uzdevums 

Pārbaudi sevi!

3.3. uzdevums 

Pierakstīties jaunumiem

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!