Kāpēc valsts iejaucas tirgus mehānismā un ierobežo indivīdu brīvību?

Valsts loma tautsaimniecībā

Materiāls tev palīdzēs:

pārliecināties, ka tautsaimniecību nevar skatīt atrauti no valdības politiskās darbības;
noskaidrot, ka ekonomiskā politika ir valdības pasākumu kopums, tās praktiskā rīcība valsts ekonomisko funkciju īstenošanai;
izprast to, ka valsts regulē sabiedrisko darbību ar likumu palīdzību un ka bez likumu ievērošanas tautsaimniecība kā sistēma nespētu funkcionēt.

Mūsdienās vairumā pasaules valstu līdzīgi kā brīvā tirgus ekonomikā pastāv ekonomiskā brīvība. Ekonomiskā brīvība ietver patērētāju brīvību pašiem izlemt, kā izmantot savus ienākumus, – iztērēt vai uzkrāt, ražotāju brīvība pašiem izlemt, ko ražot, kā ražot, cik ražot, atvērt jaunu uzņēmumu vai slēgt esošo, kā arī darbaspēka brīvība – brīva izvēle mainīt nodarbošanos, pievienoties arodbiedrībām.
Tomēr Latvijā, tā pat kā vairumā pasaules valstu, pastāv jaukta ekonomiskā sistēma, tāpēc arī valsts ir iesaistīta daļā šo lēmumu. Valsts iesaistās tirgus mehānismā, izmantojot ekonomisko politiku.
 

Ekonomiskā politika  — valdības pasākumu kopums, tās praktiskā rīcība valsts ekonomisko funkciju īstenošanai. 


Pastāv vairāki iemesli, kāpēc valsts iejaucas tirgus mehānismā. Svarīgākās valsts funkcijas ir nodrošināt:
  • Tiesisko un sociālo aizsardzību. Bez valsts iejaukšanās un likumiem būtu teju neiespējami nodrošināt īpašumtiesību ievērošanu, kā arī drošību. Valsts izdod likumus un nodrošina sabiedrisko kārtību (policijas un armijas darbs tiek nodrošināts ar valsts starpniecību). Likumdošana un tiesu sistēma palīdz novērst nelikumīgas darbības, kuru izplatība ne vien apdraudētu cilvēku drošību, bet arī kavētu investīcijas un uzņēmējdarbību. Savukārt sociālā aizsardzība nozīmē, ka valsts cilvēkiem sniedz atbalstu darba nespējas (invaliditātes pabalsts), iztikas līdzekļu trūkuma vecumdienās (pensijas), atlaišanas (bezdarbnieku pabalsts) u.c. gadījumā.
  • Sabiedriskās preces un pakalpojumus. “Bezbiļetnieka” problēmas dēļ, sabiedriskās preces un pakalpojumus brīvā tirgus ekonomikā parasti nenodrošina vai nodrošina nepietiekamā apjomā. Šo preču piemēri iekļauj ielu apgaismojumu, veselības aprūpi, izglītību, kā arī jau minēto policiju, armiju.
  • Tirgus nepilnību mazināšanu vai novēršanu. Mazinot negatīvos blakusefektus (piemēram, vides piesārņojumu) un veicinot produktu ar pozitīviem blakusefektiem (piemēram, izglītības) ražošanu, valstij iespējams palielināt kopējo sabiedrības labklājību.
  • Tirgus regulāciju. Brīvā tirgus apstākļos uzņēmumi nereti spēj izveidot monopolu. Tas savukārt ļauj prasīt patērētājiem maksāt vairāk par uzņēmuma sniegtajām precēm un pakalpojumiem, ierobežo produktu daudzveidību, kā arī kavē inovācijas. Tāpēc valsts var iejaukties, piemēram, aizliedzot uzņēmumu apvienošanos, nosakot cenu griestus dabiskajiem monopoliem (piemēram, dzelzceļam, ūdensapgādei utml.).
  • Mazāku nevienlīdzību un nabadzību. Ekonomiskā vienlīdzība attiecas uz ienākumu un bagātības sadali sabiedrībā, kura brīvā tirgus apstākļos var nesamērīgi koncentrēties vienas sabiedrības daļas īpašumā. Mantojot bagātību, dažiem pavērtos iespējas, kas nebūtu pieejamas citiem, piemēram, izglītoties un saņemt veselības aprūpi. Tāpēc valsts iejaucas, lai piedāvātu vienlīdzīgas iespējas, piemēram, nodrošinot valsts skolas, kas ļauj ikvienam iegūt darba tirgū nepieciešamās kvalifikācijas. Tā pat valsts var pārdalīt ienākumus no bagātākās sabiedrības daļas nabadzīgākajai, izmantojot progresīvo nodokļu sistēmu vai nodrošinot cita veida atbalstu – ēdiena pakas, sociālos dzīvokļus u.c.


  • Makroekonomisko stabilitāti.  Tautsaimniecība tās attīstības gaitā iet cauri ekonomiskajiem cikliem – izaugsmes posmiem seko recesija un otrādi. Tā kā recesijas laikā samazinās tautsaimniecības izlaide un pieaug bezdarba līmenis, valsts uzdevums ir iesaistīties, lai šīs svārstības mazinātu. Valsts uzdevums ir nodrošināt ekonomisko stabilitāti, ko dara izmantojot gan fiskālo, gan monetāro politiku. 

Papildu informācija

Resursi tiek efektīvi izmantoti, ja visi resursi ir nodarbināti. Tas nozīmē, ka resursu pārdales rezultātā viena ekonomiskas dalībnieka guvums iespējams tikai tad, ja kāds cits ekonomikas dalībnieks vienlaikus cieš zaudējumus. To sauc par Pareto optimumu. Citiem vārdiem sakot, Pareto efektivitāte jeb Pareto optimums tautsaimniecībā ir stāvoklis, kad resursus nevar pārdalīt, lai viens indivīds gūtu labumu, nepadarot vismaz viena indivīda stāvokli sliktāku. Pareto efektivitāte nozīmē, ka resursi tiek izmantoti ekonomiski efektīvākajā veidā, bet tas nenozīmē vienlīdzību vai taisnīgumu.

Alternatīvie ekonomiskās efektivitātes kritēriji, kuru pamatā ir Pareto efektivitāte, bieži tiek izmantoti ekonomiskās politikas veidošanā, jo ir ļoti grūti kādam indivīdam par labu veikt pozitīvas pārmaiņas, nepasliktinot kāda cita indivīda stāvokli.

Praksē gandrīz nav iespējams veikt kādas sociālas darbības, piemēram, mainīt ekonomisko politiku, nepadarot sliktāku situāciju vismaz vienam cilvēkam.


Varam secināt, ka valsts funkciju pamatā ir tiesiskas sistēmas nepieciešamība, jo bez tās, būtu neiespējami pildīt arī citas valsts funkcijas. Tāpēc tuvāk aplūkosim būtiskākos aspektus.

Likumi aizsargā valsts iedzīvotājus un organizē savstarpējās attiecības. Tomēr ir svarīgi papildus uzsvērt privātīpašuma tiesības un intelektuālā īpašuma tiesības, kas ir nepieciešamas tautsaimniecības izaugsmei. Privātīpašums nodrošina efektīvāku resursu izmantošanu, savukārt intelektuālā īpašuma tiesības veicina attīstību.
Privātīpašuma tiesību ievērošana veicina investīcijas, inovācijas un tirdzniecību, kas rada efektīvāku tirgu. Ir vēsturiski pierādījumi tam, ka īpašumtiesību ievērošana veicinājusi tautsaimniecības izaugsmi. Viduslaikos, kad īpašumtiesības nebija stingri aizsargātas, monarhi bieži lēma vērsties pret ražotājiem, tos ekspluatējot, uzliekot nesamērīgus nodokļus vai atsakoties maksāt savus parādus. Īpašumtiesību vājā aizsardzība neradīja nekādu stimulu zemju īpašniekiem un tirgotājiem veikt investīcijas zemē, fiziskajā kapitālā un cilvēkkapitālā vai tehnoloģijās. Nesenāks piemērs ir Padomju Savienība, kurā pastāvēja plānveida ekonomika jeb komandekonomika un privātīpašums attiecībā uz ražošanas līdzekļiem un zemi nepastāvēja. Īpašumtiesību trūkums noteica resursu neefektīvu izmantošanu, kas ilgākā laikposmā noveda pie tautsaimniecības un valsts sabrukuma.


Intelektuālais īpašums jeb tiesības patentēt jaunus atklājumus veicina investīcijas pētījumos un tādējādi – jaunu tehnoloģiju radīšanu. Piemēram, ir divi zāļu ražotāji uzņēmumi "Pētnieks" un "Kopētājs". Zāļu ražotāji bieži iegulda milzīgus līdzekļus jaunu zāļu ražošanā ar cerību izveidot jaunas zāles, tomēr vai tas notiktu, ja nebūtu iespējams patentēt zāļu formulu? Uzņēmums "Pētnieks" piecus gadus strādājis pie jaunu zāļu pētniecības, un ir izdevies radīt jaunas zāles. Tās nonāk tirgū, bet vienlaikus zāles iegādājas arī konkurentu uzņēmums "Kopētājs", kurš izpēta zāles un mēneša laikā nonāk pie secinājuma, ka arī pats varētu sākt ražot un tirgot tās pašas zāles, tikai nu jau lētāk. "Kopētāja" izmaksas būs daudz zemākas, jo nav jāsedz pētniecības izmaksas, ko "Pētnieks" veica piecus gadus, bet tikai viena mēneša izmaksas. Pēc kāda laika uzņēmums, kurš zāļu radīšanai veltīja piecus gadus, bankrotē, jo konkurents tās pašas zāles tirgo lētāk. Vai šādā situācijā kāds veiks ieguldījumus jaunu zāļu atklāšanā? Visticamāk, ka neveiks. Šajā gadījumā "Pētnieka" pūles netiek atalgotas.
Tātad var secināt, ka valstij jāiejaucas, nodrošinot iespēju pēc jaunu zāļu radīšanas uzņēmumam aizsargāt savas īpašumtiesības uz jauno produktu jeb iegūt patentu jaunajām zālēm. Tādējādi dodot iespēju noteiktu laiku tikai šim patenta turētājam gūt ieņēmumus par attiecīgo zāļu tirdzniecību.


Papildu informācija

Ģenēriskie medikamenti ir oriģinālo medikamentu ekvivalenti:
a) tajos jābūt iekļautai tieši tādai pašai aktīvajai vielai kā oriģinālajā medikamentā;
b) nedrīkst atšķirties efektivitāte, kvalitāte un drošība;
c) drīkst atšķirties izskats, izmantotās palīgvielas un cena.
Pats vārds "ģenērisks" atvasināts no angļu valodas, un farmakoloģijā ar to apzīmē nepatentētas vielas.

Zāļu valsts aģentūras sabiedrisko attiecību vadītāja Egita Diure skaidro: "Ģenēriskie jeb patentbrīvie medikamenti ir oriģinālo medikamentu ekvivalenti. Šo medikamentu sastāvā ir tā pati aktīvā viela, kas oriģinālajos preparātos, tāpēc to terapeitiskais efekts, piemērojot tādas pašas devas, ir ekvivalents oriģinālajiem medikamentiem – tie ir savstarpēji aizvietojami jeb bioekvivalenti."

Ģenēriskajiem medikamentiem atļauts parādīties tirgū, kad beidzas oriģinālo zāļu izstrādātāja un ražotāja patenta aizsardzības laiks, tās drīkst ražot arī citi zāļu ražotāji. Tādējādi līdz pacientiem nonāk zāles, kas ir līdzvērtīgas oriģinālajām, bet dažkārt ir pat vairākas reizes lētākas.

Nacionālā veselības dienesta speciālisti norāda, ka, tāpat kā oriģinālie medikamenti, arī ģenēriskie medikamenti paredzēti attiecīgās slimības terapijai un ir tikpat iedarbīgi, droši un efektīvi kā oriģinālie medikamenti.
Efektivitātes, kvalitātes un drošības ziņā tie nedrīkst atšķirties no oriģināla. Lai saprastu, kāpēc ģenēriskie medikamenti ir lētāki, vispirms jāzina, kāpēc oriģinālie medikamenti ir tik dārgi. "Izstrādājot oriģinālās zāles, aktīvā viela parasti tiek atklāta no simts vai pat tūkstoš vielām, un tikai vienai no tām ir potenciāls kļūt par zālēm. Viss pārējais pētījumu rezultātā atsijājas," par zāļu izstrādes procesu stāsta Egita Diure.
"Zāļu izstrāde ir ilgs un ārkārtīgi dārgs process. Tikai tad, kad zāles atzīst par labām un drošām, tās tiek reģistrētas un nonāk zāļu tirgū. Ir tikai godīgi, ka, reģistrējot jaunās zāles, ražotājs saņem privilēģijas –ekskluzīvas tirgus un datu tiesības uz noteiktu periodu," secina Zāļu valsts aģentūras pārstāve.
"Atbilstoši ieguldītajiem līdzekļiem zāļu izstrādē, izpētē un reģistrācijā veidojas to salīdzinoši augstā cena. Pēc 10 gadiem, kad ražotājs zaudē ekskluzīvo patenta aizsardzību, par zālēm ir zināms daudz vairāk. Dati par zālēm kļūst pieejami, turklāt uzkrāta 10 gadu pieredze medikamenta lietošanā. Tāpēc nav nekāda pamata ģenērisko medikamentu ražotājiem prasīt, lai tie uzsāk medikamenta pētījumus atkal no paša sākuma – ar laboratorijas pelēm utt. Taču pamatota ir prasība pierādīt, ka ģenēriskās zāles ir tādas pašas kā oriģinālās," uzsver Egita Diure. Tāpēc tiek veikts tikai viens pētījums – bioekvivalences tests."


Pārbaudi sevi

1.1. uzdevums 

Pārbaudi sevi

1.2. uzdevums 


Pierakstīties jaunumiem

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!