Kāpēc senos laikos bija tik daudz karu ar mērķi iekarot iespējami lielākas teritorijas, bet mūsdienās ir tikai daži "karstie punkti", kuros ir domstarpības teritoriālajos jautājumos?

Resursu ierobežotība

Materiāls tev palīdzēs:

pārliecināties, kā laika gaitā mainījušās dažādu resursu ierobežotība un cīņa par tiem;
apzināties, ka mūsdienās nozīmīgākais resurss ir cilvēkresursi.


Savas vajadzības mēs varam apmierināt, patērējot preces un pakalpojumus. To ražošanai ir vajadzīgi resursi   dabas resursi, cilvēkresursi (darbs un uzņēmējspējas) un kapitāls. Jo vairāk vai efektīvāk resursus var izmantot, jo vairāk produktu var saražot un apmierināt vairāk vajadzību. Tomēr pieejamo resursu daudzums dažādās valstīs ir atšķirīgs. Venecuēlu, arābu valstis, ASV, Krieviju daba ir apveltījusi ar bagātiem naftas resursiem, Kanādu un Latviju ar meža resursiem, bet Dienvidāfrikas Republiku ar dimantiem. Citām valstīm dabas resursu ir maz, bet ir citi resursi. Piemēram, Indija un Ķīna ir bagātas ar cilvēkresursiem.  

Jau izsenis cilvēki centušies atrast veidus, kā mazināt resursu ierobežotību. Viņi secināja, ka vienatnē to izdarīt ir neiespējami, bet, apvienojot spēkus, tas kļuva iespējams.
Piemēram, ēģiptieši būvēja dambjus un izmantoja Nīlas plūdus, lai iegūtu labu kviešu ražu. Citi ierīkoja apūdeņošanas kanālus. Cilvēki pārliecinājās, ka izdevīgi ir veidot valsti un, kopīgi saimniekojot, var mazināt resursu ierobežotību.

Daļa resursu — piemēram, nafta — atjaunojas tik lēni, ka tos var uzskatīt par neatjaunojamiem resursiemSabiedrība nespēj palielināt neatjaunojamu resursu daudzumu, tāpēc indivīdi, uzņēmumi un sabiedrība kopā meklē veidus, kā tos taupīt un vairāk izmantot atjaunojamus resursus. Resursu ierobežotību novērst nevar, bet indivīdi, uzņēmumi un valsts var taupīt resursus, attīstīt kapitāla resursus un cilvēkresursus un mazināt to ierobežotību.

Pārbaudi sevi!

1.1. uzdevums


Ierobežotības vēsturiskā attīstība

Vēsturiski resursu ierobežotība ir izpaudusies atšķirīgi. Dž. Gelbreits, viens no postindustriālās teorijas autoriem, sabiedrības attīstības vēsturi iedala trijos periodos:
  • pirmsindustriālajā sabiedrībā no cilvēces pirmsākumiem līdz rūpniecības apvērsumam. Šajā periodā galvenā darbības joma bija lauksaimniecība un ierobežotākais resurss zeme;
  • industriālajā sabiedrībā no rūpniecības apvērsuma līdz zinātniski tehniskajai revolūcijai 20. gs. vidū. Šajā periodā galvenā darbības joma bija rūpniecība un ierobežotākais resurss kapitāls;
  • postindustriālajā sabiedrībā kopš 20. gs. vidus. Par galveno darbības jomu kļuva pakalpojumu sniegšana, bet par ierobežotāko resursu kļūst cilvēkresursi. Attīstītajās valstīs, arī Latvijā, pakalpojumu sektora īpatsvars IKP jau sasniedz 70%.
Arvien lielāka nozīme tautsaimniecībā ir cilvēka radošumam un īpašajām spējām, sevišķi spējai radīt kaut ko jaunu, ko varētu pirkt daudzi cilvēki, lai uzlabotu dzīves kvalitāti. Bila Geitsa un viņa komandas neatlaidība mainīja pasauli, arī tev radīja iespēju iedziļināties ekonomikā, neizejot no mājām, sev izdevīgā laikā.

Mūsdienās arvien lielāka nozīme ir informācijai. Izplatīts ir viedoklis, ka postindustriālajā sabiedrībā vara pieder informācijas īpašniekiem.

Piemērs!

2001. gadā kādu 22 ha zemes gabalu Latgalē nopirka par 33 000 latu. Četrus gadus vēlāk to nopirka par 97 000 latu, bet nākamais pircējs tajā pašā gadā to nopirka jau par 1,47 milj. latu (1 lats = 1,42 eiro). Kāpēc tā? Atbilde vienkārša — kļuva pieejama jauna informācija, ka šajā vietā ir ieži, kurus var izmantot šķembu ražošanā.


Cīņa par resursiem

Ilustratīvs attēls: vienā pusē vidusslaiku bruņinieki skatās kartē un kaļ plānus, kā vairāk iekarot zemes. Turpretī attēla otrā pusē zinātnieki mūsdienās domā, kā efektīvāk izmantot resursus.
Cilvēces vēsture ir nemitīga cīņa par resursiem. Vēsturiski ir mainījusies arī šī cīņa. Senajos laikos un viduslaikos neskaitāmu karu mērķis bija iekarot jaunas teritorijas, sagrābt vairāk vergu un zelta, jo svarīgākais resurss bija zeme un tās apstrādei vajadzēja lielu cilvēku skaitu, tāpēc ka darba ražīgums bija visai zems.

Eiropas valstu veikto "Jaunās pasaules" kolonizāciju lielā mērā motivēja piekļuve lielam apjomam dabas resursu un cilvēkresursu. To labi ilustrē koloniālo impēriju izveidošana un Dienvidamerikas kolonizācija, kas Eiropas valstīm radīja piekļuvi lieliem zelta un sudraba krājumiem.


Pārbaudi sevi!

1.2. uzdevums

Cīņa par ražošanas resursiem var notikt arī vienā valstī. Spilgts piemērs tam ir pilsoņu karš ASV starp dienvidu un ziemeļu štatiem. Strauji augošā rūpnieciskā ražošana ziemeļu štatos palielināja ražošanas resursu (kokvilnas, brīva darbaspēka u.c.) pieprasījumu, bet neefektīvā plantāciju saimniecība un verdzība dienvidu štatos to kavēja. Konflikts pārauga Pilsoņu karā (18611865), kura gaitā tika atcelta verdzība un uzvaru guva ziemeļu štati, kas nodrošināja strauju ASV tautsaimniecības attīstību.

Mūsdienās, kad nozīmīgākais ražošanas resurss ir cilvēka prāts, radošums un inovācijas, iekarojumi un piespiedu darbs vairs nenes augļus. Nozīmīgāka kļūst valsts spēja radīt apstākļus cilvēka spēju, iniciatīvas, uzņēmības attīstībai, prasmei piesaistīt gudrus, radošus prātus.

Pierakstīties jaunumiem

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!