Kā centrālās bankas īstenotā monetārā politika veicina makroekonomisko stabilitāti?

Finanšu sektora regulēšana un uzraudzība

Materiāls palīdzēs tev izprast:
finanšu stabilitātes un monetārās politikas saistību, jēgu un instrumentus.

Gandrīz visi atceras vai ir dzirdējuši par 2008. gadā piedzīvoto globālo finanšu krīzi. Pasaulē kopumā bija daudz dažādu faktoru, kuri, savstarpēji mijiedarbojoties, izraisīja nopietnu krīzi. Latvijā viens no galvenajiem iemesliem bija pārmērīgi straujš kreditēšanas pieaugums, ko nodrošināja liela naudas ieplūde Latvijā caur ārvalstu bankām. Redzot straujo kredītu atlikuma pieaugumu un tā ietekmi uz tautsaimniecību, Latvijas Banka – valsts centrālā banka – centās kreditēšanas pieaugumu palēnināt, lai novērstu krīzes veidošanos. Ko centrālā banka šādā situācijā var darīt?

Kā centrālā banka (vai citi finanšu regulatori) nodrošina ekonomisko stabilitāti un izaugsmi?
 
Latvijas Banka kopā ar pārējām Eirosistēmas valstu centrālajām bankām, to prezidentiem darbojoties Eiropas Centrālās bankas Padomē, nosaka un īsteno monetāro politiku eiro zonā, bet Latvijas Banka nav kredītiestāžu uzraugs. Latvijā kredītiestāžu darbību uzrauga Finanšu un kapitāla tirgus komisija, bet Latvijas Bankai šajā procesā lielākoties ir konsultatīva loma. Trīs aktīvu ziņā lielākās Latvijas kredītiestādes papildus Finanšu un kapitāla tirgus komisijai uzrauga Eiropas Centrālā banka.

 
Kredītiestādes un citas finanšu institūcijas, tiecoties nodrošināt saviem akcionāriem lielāko iespējamo peļņu, var nevēlēties ņemt vērā dažādus riska faktorus, kurus ietver uz lielāku ienākumu gūšanu vērstās uzņēmējdarbības stratēģijas. Tāpēc regulators uzrauga, lai kredītiestādes ievērotu tiesību aktu prasības un lai darbība atbilstu to riska profilam. Pieredze liecina, ka kopumā ciešāka regulatoru uzraudzība ir būtiski samazinājusi dažādu finanšu institūciju krāpnieciskas darbības un manipulācijas ar valūtas kursiem, procentu likmēm, vērtspapīriem u.tml. Tādējādi tiek veicināta uzticēšanās finanšu sistēmai, kas ir obligāts priekšnosacījums, lai varētu funkcionēt bezseguma naudas sistēma. Vienlaikus tiek veicināta ekonomiskā izaugsme, jo pieaug ieguldījumi – gan noguldījumi kredītiestādēs, gan ieguldījumi citos finanšu instrumentos (tie ir drošāki, ja tiek veikta to uzraudzība).
 
Finanšu instrumentus principā raksturo risku un atdeves attiecība. Vispārīgu finanšu instrumentu risku salīdzinājumu bieži ilustrē ar risku piramīdu (sk. 1. att.), jo tā uzskatāmi parāda, ka riskantākos instrumentos ieteicams veikt mazāku daļu savu ieguldījumu. Jo lielāks risks, jo lielāka peļņa no konkrētā instrumenta. Tādējādi naudas noguldījumu kredītiestādēs atdeve ir viszemākā, bet to vērtība un iespēja tos atgūt ir garantēta (kredītiestādes bankrota gadījumā to garantē arī valsts – Latvijā un citur ES garantētā noguldījuma summa ir 100 000 eiro katram noguldītājam). Riska ziņā nākamais drošākais instruments ir obligācijas un parādzīmes, kuru emitents apņemas nodrošināt noteiktu atdevi, bet tām ir nedaudz lielāks risks, jo parādniekam ir iespējama maksātnespēja. Visdrošākās ir valsts parādzīmes un obligācijas, kuras mūsdienās, kad procentu likmes ir negatīvas, mēdz būt ar negatīvu atdevi – valstu obligācijas iegādājoties, aizdevējs maksā aizņēmējam, bet mazāk, nekā maksātu kredītiestādei par naudas glabāšanu noguldījumā. Riskantākais no finanšu instrumentiem ir akcijas, jo tām nav garantētas atdeves, bet tām ir potenciāli vislielākās peļņas iespējas, jo akcijas faktiski ir ieguldījums investīcijās, un no uzņēmuma izaugsmes ir iespējama vislielākā atdeve. Papildus akcijām jāmin iespēja iegādāties dažādu veidu akciju fondu daļas, kas ļauj vienlaikus iegādāties nelielas daļas dažādu uzņēmumu akcijās, tā dažādojot (diversificējot) risku. Veidojot ilgtermiņa uzkrājumus, šī ieguldījumu forma ir izdevīga, jo tās ienesīgums ilgākā laikposmā ir augstāks nekā noguldījumiem vai obligācijām un ir bez būtiski lielāka riska, taču jāuzsver – fondu vērtība īsākos laikposmos svārstās līdzi akciju tirgum, tādējādi, lai gan ieguldījuma zušanas risks ir relatīvi zems, šo ieguldījumu nav iespējams izdevīgi pārvērst naudā jebkurā mirklī. Kā jauna, alternatīva finanšu ieguldījumu forma parādās ieguldījumu platformas (t.s. P2P platformas jeb peer-to-peer platformas, kas ir savstarpējo aizdevumu platformas un sniedz investoriem iespēju ieguldīt kreditēšanas piedāvājumos). Platforma parasti ir tikai starpnieks, un riski šādiem ieguldījumiem ir krietni augstāki un daudzveidīgāki (kredītņēmēja maksātspēja, platformas darbības risks, aizdevēja maksātspēja un maksājumu kavējumi, strikta regulējuma neesamība). Tā kā vēl nav ilgtermiņa pieredzes saistībā ar šādu ieguldījumu veidu dzīvotspēju, visticamāk, nav iespējams pietiekami precīzi novērtēt risku lielumu un iespējamo zaudējumu apjomu.

1. attēls. Finanšu instrumentu risku piramīda

Atsevišķi jāparāda nebanku kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju izsniegto kredītu ar augstām procentu likmēm negatīvā ietekme. Cilvēkiem aizņemoties naudu ar augstu procentu likmi, pieaug nevienlīdzība sabiedrībā. Cilvēki ar relatīvi zemākiem ienākumiem nozīmīgu daļu no saviem ienākumiem atdod aizdevējiem. Aizņēmumus vēlams ņemt ar zemu cenu (izdevīgām procentu likmēm) – tā, lai guvums no aizņēmuma ilgtermiņā atsvērtu ar aizņēmumu saistītos izdevumus (piemēram, iegādājoties mājokli vai energoefektīvāku elektroiekārtu). Attiecīgi šajos finanšu nozares sektoros ir nepieciešams efektīvs regulators, jo tirgus pats nenodrošina sabiedrībai optimālu resursu sadalījumu (empīriski pierādīts, ka ātrie kredīti netiek izmantoti aizņēmējam izdevīgi).
 
Lielisks pierādījums ātro kredītu neizdevīgumam ir Patērētāju tiesību aizsardzības centra apkopotā statistika (sk. 2. att.), kur redzams, ka lielākā daļa ātro kredītu ņēmēju tos nespēj uzreiz atmaksāt un par termiņa pagarinājumu tiem jāmaksā milzīgi procenti. Tipiska patēriņa kredīta gadījumā trīs pagarinājuma reizes nozīmē, ka jau dažu mēnešu laikā ir neatgriezeniski zaudēta aptuveni piektdaļa aizdevuma summas (par 500 eiro aizdevumu ir samaksāta 100 eiro pagarinājuma maksa, turklāt kredīts nemaz nav atdots). Vēl redzams, ka ar regulatora iejaukšanos ir panākts, ka procentu likmes "ātrajiem kredītiem" samazinās, bet tas nav atrisinājis problēmas būtību. Salīdzinājumam – izdevīgākajām ātro kredītu formām gada procentu likme ir aptuveni 25%, bet kredītiestāžu un citu pakalpojumu sniedzēju, kuri izvērtē aizņēmēju reālo risku nespēt atmaksāt aizdevumu plānotajā laikā, piedāvātā līzinga procentu likme ir aptuveni 3–4% gadā (līzinga līgumiem ir salīdzināms ilgums, tāpēc var tos izmantot, lai izvērtētu ātro kredītu neizdevīgumu).

2. attēls. Ātro kredītu ar pagarinātu termiņu īpatsvars un procentu likmes A


Kā centrālā banka kā monetārās politikas īstenotāja veicina makroekonomisko stabilitāti?
 
Līdzīgi kā iedzīvotāju un uzņēmumu nauda galvenokārt ir bezskaidrā nauda kredītiestāžu kontos, arī pašas kredītiestādes izmanto citu kredītiestāžu pakalpojumus – tām ir bezskaidrās naudas konti, iespējas saņemt aizdevumus un konta atlikumu pārvērst termiņnoguldījumos, izņemt skaidro naudu, kā arī veikt pārskaitījumus uz citu kontu. Kredītiestādes var sniegt pakalpojumus viena otrai, tomēr centrālā banka var ietekmēt kredītiestāžu sektoru kopumā.
 
Centrālā banka netieši nodrošina finanšu stabilitāti, īstenojot pretciklisku monetāro politiku – kad tautsaimniecība attīstās pārāk strauji, centrālā banka centīsies to palēnināt, bet, kad izaugsme ir par lēnu, centrālā banka to centīsies paātrināt. Ja kredītiestādēm tiks dota iespēja ietekmēt naudas apjomu tautsaimniecībā, tās var izvēlēties darījumus ir visaugstāko peļņu pat tad, ja tas nozīmē augstākus ekonomiskās lejupslīdes riskus. Piemērs situācijai, kad kredītiestādes neizvēlējās tautsaimniecībai optimālu kreditēšanas apjomu, – ekonomikas pārkaršana pirms 2008. gada krīzes. Lai gan centrālā banka centās ierobežot aizņemšanos, palielinot procentu likmes, tolaik pievienošanās eiro zonai nozīmēja fiksētu lata kursu attiecībā pret eiro, un to kredītiestādes izmantoja, lai aizņemtos eiro zonā ar procentu likmēm, kas bija mazākas par centrālās bankas noteiktajām procentu likmēm, un piedāvātu kredītus eiro, ko varēja brīvi pārvērst latos (situācija shematiski parādīta 3. attēlā).

Pretcikliska politika — politika, kuras iedarbība uz tautsaimniecību ir pretēja esošajai tendencei; ierobežojoša politika straujas ekonomiskās izaugsmes laikā vai atbalstoša politika ekonomiskās lejupslīdes laikā.


Jāuzsver, ka kredītiestādes šajā situācijā vainot nevar, jo konkurences tirgū patērētājs vienmēr aizies pie tā pakalpojumu sniedzēja, kurš piedāvā izdevīgāko cenu (zemāko procentu likmi), un šādu situāciju ietekmēt var tikai valsts, nosakot visiem vienādus noteikumus.

3. attēls. Kredītiestāžu negatīvā ietekme uz Latvijas tautsaimniecību 2008. gadā



Šī situācija arī ilustrē sarežģītos monetārās savienības uzdevumus, jo, ja vienā reģionā nepieciešama stimulējoša monetārā politika, bet citur eiro zonā – ierobežojoša monetārā politika, tās vienlaikus īstenot nav iespējams. Nenoliedzami, Latvijas guvumi no dalības monetārajā savienībā ir būtiskāki – augstāka valsts valūtas uzticamība, zemākas darījumu izmaksas un mazāki vai izzuduši valūtas kursa riski eksportētājiem, lielāka centrālās bankas un tās monetārās politikas neatkarība no politiskajiem procesiem valstī.
 
Monetārās politikas mērķis ir cenu stabilitāte (stabila, bet zema inflācija), vienlaikus pēc iespējas īstenojot pretciklisku monetāro politiku, lai tādējādi nodrošinātu stabilu īstermiņa un ilgtermiņa izaugsmi. Īstermiņa procentu likmes un atklātā tirgus operācijas tradicionāli ir bijušas visplašāk lietotie monetārās politikas instrumenti.
 
Kopumā Eiropas Centrālās bankas pašlaik izmantotos monetārās politikas instrumentus var iedalīt piecās kategorijās:
  • refinansēšanas operācijas;
  • pastāvīgās iespējas;
  • obligāto rezervju prasības;
  • perspektīvas norādes;
  • aktīvu iegādes programmas.

4. attēls. Monetārās politikas mērķi un instrumenti


Pirmās trīs no šīm kategorijām tiek uzskatītas par standarta jeb tradicionālajiem monetārās politikas instrumentiem, bet aktīvu iegādes programmas un perspektīvas norādes ir netradicionālie instrumenti.
 
Ar refinansēšanas operācijām pārvalda likviditāti finanšu tirgos, virza procentu likmes un signalizē monetārās politikas nostāju. Veicot šīs operācijas, centrālā banka nodrošina kredītiestādes ar naudu, kuras atmaksas termiņš var būt no vienas nedēļas regulārajās operācijās līdz pat 48 mēnešiem izņēmumu gadījumos.
 
Ar pastāvīgo iespēju darījumiem piešķir vai absorbē īstermiņa likviditāti uz nakti un ierobežo procentu likmju svārstības naudas tirgū. Finanšu institūcijas, kas atbilst Eiropas Centrālās bankas noteiktajiem kritērijiem, pēc savas iniciatīvas var izmantot centrālās bankas piedāvātās pastāvīgās iespējas. Eirosistēmā kredītiestādēm pašlaik ir pieejamas divas pastāvīgās iespējas, kuras piedāvā nacionālās centrālās bankas: aizdevumu iespēja uz nakti un noguldījumu iespēja. Aizdevumu iespējas uz nakti procentu likme ir augstāka nekā galveno refinansēšanas operāciju procentu likme. Pastāvīgā aizdevumu iespēja uz nakti tiek izmantota kā pēdējā iespēja, kad nevar aizņemties starpbanku tirgū. Aizdevumu iespējas uz nakti procentu likme normālos apstākļos veido naudas tirgus procentu likmju maksimālo lielumu, jo finanšu institūcijām ar nepietiekamu likviditāti nav izdevīgi aizņemties par augstāku procentu likmi naudas tirgū, ja var aizņemties no centrālās bankas. Noguldījumu iespējas procentu likme ir stipri zemāka gan par refinansēšanas operāciju, gan par aizdevumu iespējas uz nakti procentu likmēm, gan arī par tirgū pieejamajām procentu likmēm, lai mudinātu kredītiestādes neturēt kapitālu noguldījumos centrālajā bankā, bet aizdotu to finanšu tirgus dalībniekiem. Noguldījumu iespējas procentu likme normālos apstākļos veido naudas tirgus procentu likmju minimālo lielumu, jo finanšu institūcijai nav izdevīgi aizdot naudu par procentu likmi, kas ir zemāka par centrālās bankas noguldījumu procentu likmi.

Naudas tirgus — tirgus, kurā kredītiestādes un citas finanšu institūcijas aizņemas un aizdod naudu cita citai (visbiežāk uz nakti), kamēr aizdevējinstitūcijai pašai tā nav nepieciešama. 

 
Obligātās rezerves ir naudas līdzekļi, kas atbilst daļai no kopējām kredītiestādes saistībām un kas kredītiestādei jāglabā kā noguldījums centrālajā bankā. Kredītiestāžu saistības lielākoties ir privātā sektora noguldījumi. Eirosistēmā banku obligāto rezervju prasības tiek aprēķinātas vidēji ik pēc sešām nedēļām, ko sauc par rezervju prasību izpildes periodu. Obligāto rezervju prasības ir jāizpilda vidēji periodā. Tas nozīmē, ka obligāto rezervju prasībai nav jātiek izpildītai visu laiku – brīdi ar rezervēm zem minimālā līmeņa atsver cits, kurā rezervju ir vairāk, nekā nepieciešams. Perioda beigās centrālā banka izmaksā finanšu institūcijai kompensāciju par obligāto rezervju prasību izpildi, ko aprēķina saskaņā ar procentu likmi, kas ir vienāda ar galveno refinansēšanas operāciju procentu likmi. Obligāto rezervju prasības ir standarta monetārās politikas instruments, tomēr ne visu valstu centrālās bankas to izmanto. Piemēram, Austrālijā, Kanādā un Zviedrijā šāda monetārās politikas instrumenta nav.
 
Aktīvu iegādes programmas ir jaunākais no Eiropas Centrālās bankas monetārās politikas instrumentiem. Šajās operācijās Eiropas Centrālā banka un nacionālās centrālās bankas iegādājas dažādu veidu parāda vērtspapīrus. Eiropas Centrālās bankas aktīvu iegādes programmā četras piektdaļas no pirktajiem parāda vērtspapīriem ir valsts sektora aktīvi jeb valdības obligācijas, desmitā daļa ir nodrošinātās jeb segtās obligācijas, aptuveni 7% ir uzņēmumu sektora parāda vērstpapīri un atlikušais 1% ir ar aktīviem nodrošināti vērtspapīri. Aktīvu iegādes programmas mērķis ir samazināt naudas tirgus procentu likmes brīdī, kad centrālās bankas īstermiņa aizdevumu procentu likmes jau bija ārkārtīgi zemas un tālāka to samazināšana vairs neradītu vēlamo ietekmi uz finanšu tirgu. Ar aktīvu iegādi centrālā banka tiešā veidā palielina naudas apjomu finanšu tirgū, apmainot vērtspapīrus pret naudu finanšu institūcijām, uzņēmumiem un mājsaimniecībām, lai tie varētu šo naudu ieguldīt tautsaimniecībā.
 
Perspektīvas norādes ir centrālās bankas komunikācija ar tirgus dalībniekiem ar mērķi ļaut tirgus dalībniekiem labāk saprast centrālās bankas reakcijas funkciju. Citiem vārdiem sakot, centrālās bankas cenšas sniegt norādes par nākotnes monetāro politiku. Piemēram, ja mājsaimniecību un uzņēmumu sektors neaizņemas pietiekami daudz naudas, baidoties, ka procentu likmes varētu drīzumā pieaugt, ar nākotnes gaidu vadīšanu centrālā banka var šādas bažas mazināt. Citiem vārdiem sakot, centrālās bankas, apzināti nodrošinot savu plānošanas procesu atklātību, veicina tautsaimniecības prognozējamību un tādējādi padara patērētāju un uzņēmumu noskaņojumu pozitīvāku.

5. attēls. Monetārās politikas instrumentu raksturojums

Instruments
Īpašības
Refinansēšanas operācijas
  • Nodrošina kredītiestādēm likviditāti ar termiņu no 1 nedēļas līdz 4 gadiem.
  • Elastīgs instruments, ko viegli mainīt atkarībā no tirgus vajadzībām. Ļauj būtiski ietekmēt procentu likmes.
  • Nepilnīga ietekme uz kredītiestādēm ar vāju kapitāla pozīciju.
Pastāvīgās iespējas
  • Veido naudas tirgus procentu likmju koridoru (nosaka to minimumu un maksimumu).
  • Vienmēr pieejamas atbilstošajām kredītiestādēm.
  • Pasīvs monetārās politikas instruments.
Obligāto rezervju prasības
  • Nosaka minimālo proporciju no kopējām kredītiestādes saistībām, kas vidēji jātur kontā centrālajā bankā.
  • Nodrošina to, ka kredītiestādes nevar bezgalīgi daudz reižu aizdot vienu un to pašu naudas summu eiro.
  • Pasīvs monetārās politikas instruments. Ietekmē naudas daudzumu apgrozībā un tādējādi arī procentu likmes.
Aktīvu iegādes programmas
  • Centrālā banka iegādājas valdības u.c. parāda vērtspapīrus otrreizējā tirgū.
  • Spēj samazināt kredītu procentu likmi gadījumos, kad procentu likmes atrodas tuvu nullei vai zem nulles.
  • Sekmē ieguldījumu pārbalansēšanu, meklējot citus ienesīgākus aktīvus.
  • Ietekmē ieguldītāju gaidas par procentu likmēm nākotnē.
Perspektīvas norādes
  • Skaidro centrālās bankas monetārās politikas nostāju ilgākā laika periodā, lai ietekmētu ilgtermiņa procentu likmes.
  • Neefektīvs instruments, ja centrālā banka zaudējusi tirgus dalībnieku uzticēšanos.
  • Ietekme uz procentu likmēm ir ierobežota, ja netiek izmantoti papildu instrumenti.

6. attēls. Centrālās bankas veikto aktīvu iegāžu ietekme uz tautsaimniecību 
Monetārās politikas īstenošanas pamatprincipi
 
Ja naudas daudzums apgrozībā pieaug, līdz tas būtiski pārsniedz pieprasījumu, neizbēgami palielinās preču cenas, savukārt nepietiekams naudas daudzums apgrozībā var izraisīt deflāciju. Var vaicāt, cik naudas būtu jābūt apgrozībā, lai panāktu cenu stabilitāti un ekonomisko izaugsmi stimulējošu inflācijas līmeni? Šķiet paradoksāli, bet šāda vērtība nav precīzi nosakāma. Ir vairāki fundamentāli iemesli, kāpēc mēģinājums aprēķināt optimālu naudas daudzumu apgrozībā un tiekšanās šo mērķi sasniegt nav laba monetārās politikas stratēģija.
 
  • Naudas pieprasījuma nepastāvība
    Naudas pieprasījuma funkcija ar laiku mainās. Piemēram, kredītiestādes un citi finanšu sektora uzņēmumi var attīstīt jaunus produktus, kas maina tautsaimniecības pieprasījumu pēc naudas. Šīs pārmaiņas kļūst pamanāmas pakāpeniski laika gaitā.
  • Datu savlaicīguma problēma
    Tādi ekonomisko rādītāju dati kā darījumu apjoms un vidējais cenu līmenis attiecīgajā periodā ir aprēķināmi, kad attiecīgais laikposms ir pagājis (arī šā gada IKP vērtība turpmākajos gados tiks vairākkārt precizēta), tāpēc monetārās politikas operācijas konkrētajā periodā jāveic, līdz galam nezinot precīzu informāciju par naudas pieprasījumu, t.i., to, kāds naudas apjoms būtu nepieciešams tautsaimniecībai.
  • Naudas pieprasījuma pārmaiņas monetārās politikas dēļ
    Pieprasījumu pēc naudas maina ne vien strukturālas pārmaiņas tautsaimniecībā, bet pati monetārās politikas īstenošana. Ja centrālās bankas par politikas mērķi nosaka noteiktu naudas apjoma vērtību, tautsaimniecības dalībnieki tiecas šo politiku izmantot savā labā, tādējādi mainot politikas ietekmi uz tautsaimniecību, attiecīgi padarot politiku neefektīvu.
Šo iemeslu dēļ centrālās bankas ir atteikušās no monetārās politikas stratēģijas, kurā par darbības mērķi nolemts sasniegt noteiktu naudas apjomu apgrozībā. Centrālās bankas raugās nevis uz to, cik naudas ir apgrozībā, bet kāda ir naudas cena – procentu likme. Galu galā, raugoties uz tautsaimniecību kopumā, ja preču piedāvājums atbilst pieprasījumam un preču cenas ir stabilas, nav svarīgi, cik katrā attiecīgajā brīdī naudas nepieciešams. Līdzīgi ir mūsdienu monetārās politikas īstenošanas principi. Tā vietā, lai tiektos aprēķināt un sasniegt noteiktu optimālu naudas daudzumu apgrozībā, centrālās bankas tiecas kontrolēt procentu likmes (naudas cenu) dažādu darījumu veidā, ko dēvē par monetārās politikas operācijām, laižot apgrozībā vai izņemot no apgrozības naudu, bet pats par sevi naudas daudzums apgrozībā nav monetārās politikas mērķis.

Pārbaudi sevi

2.1. uzdevums 

Pārbaudi sevi

2.2. uzdevums 

Pārbaudi sevi

2.3. uzdevums 

Pārbaudi sevi

2.4. uzdevums 

Pārbaudi sevi

2.5. uzdevums 

Pierakstīties jaunumiem

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!

Esiet lietas kursā par pēdējiem jaunumiem! Regulāri saņemiet aktualitātes savā e-pastā!