Kāpēc veikalos nevar nopirkt Latvijā ražotas preces, lai gan mums ir pieejami izgatavošanai nepieciešamie resursi un tehnoloģijas?

Absolūtā un salīdzinošā priekšrocība

Šī sadaļa tev palīdzēs:

saprast, kā uzņēmumi izvēlas, kurus produktus ražot un eksportēt un kurus importēt;
 
pārliecināties, ka iesaistīties starptautiskajā tirdzniecībā ir izdevīgi, bet tā atšķirīgi ietekmē tautsaimniecības dalībniekus, rada sarežģītus uzdevumus un riskus;
 
izprast, kā indivīdi, uzņēmumi un valsts var veicināt vietējo ražojumu konkurētspēju pasaules tirgū.

Katrā valstī izmantojamie ražošanas resursi ir atšķirīgi, bet visas valstis saskaras ar to ierobežotību, tāpēc šie resursi jāizmanto tā, lai sabiedrība gūtu vislielāko iespējamo labumu. Kā izlemt, kuras preces un pakalpojumus ražot, bet kurus izdevīgāk iegādāties ārvalstīs?

Absolūtā priekšrocība

Ekonomikas teorijas pamatlicējs Ādams Smits (Adam Smith) uzskatīja, ka valstī nevajag ražot visas preces, bet tikai tās, ko savā zemē var saražot lētāk, nekā to dara pārējie. Tad šo preču ražošanā veidojas absolūtā priekšrocība. Valstij jāspecializējas šo preču ražošanā un tās jāeksportē. Savukārt jāimportē preces, kuras ārvalstīs var nopirkt lētāk nekā ražot savā valstī. Specializējoties un iesaistoties savstarpēji izdevīgā tirdzniecībā, tiks efektīvi izmantoti ierobežotie resursi.

Absolūtā priekšrocība var veidoties izdevīga ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, piemēram, neaizsalstošas ostas veicinās jūras tirdzniecības attīstību, bagāti mežu resursi – koksnes ieguvi un pārstrādi, auglīga zeme – lauksaimniecības produkcijas ražošanu un eksportu. Absolūto priekšrocību var arī iegūt. Ilgstoši specializējoties pulksteņu ražošanā un banku pakalpojumu sniegšanā, šādu priekšrocību ieguvusi Šveice.

Salīdzinošā priekšrocība

Ko darīt, ja kādai valstij ir absolūtā priekšrocība daudzu preču ražošanā? Tā varētu ražot un eksportēt visas šīs preces, bet mazāk ražīgai valstij, kurai absolūto priekšrocību nav, vispār nebūtu izredžu starptautiskajā tirdzniecībā.
Ilustrēsim to ar piemēru. Pieņemsim, ka pasaule sastāv no divām valstīm: Gausās Karalistes un Ašās Republikas. Abu šo valstu iedzīvotāji ražo un patērē divas preces: audumu un alu, un galvenais ekonomiskais resurss ir darbs. Tabulā redzams, ka Ašās Republikas iedzīvotāji gan audumu, gan alu spēj saražot lētāk (ar mazāku darba patēriņu, pieņemot, ka darba samaksa abās valstīs ir vienāda).


 Vienas produkta vienības ražošanas izmaksas (darba stundas)

	Audums	Alus
Gausā Karaliste	100	120
Ašā Republika	80	60

Ašajai Republikai ir absolūtā priekšrocība gan auduma, gan alus ražošanā. Tai būtu jāražo un jāeksportē gan audums, gan alus, taču Gausajai Karalistei nebūtu, ko dot pretī, jo tai nav absolūtās priekšrocības neviena produkta ražošanā. Tādējādi tirdzniecība starp valstīm nevarētu notikt. Ja katra valsts gribētu patērēt vienu auduma vienību un vienu alus vienību, Gausā Karaliste tam tērētu 220 darba stundu (100 + 120 = 220) un Ašā Republika – 140 darba stundu (80 + 60 = 140).
 
Tomēr ir kāda interesanta un būtiska nianse. Ja Gausā Karaliste atteiktos no vienas alus vienības ražošanas, tā varētu ietaupītās 120 darba stundas izmantot, lai saražotu 1.2 auduma vienības (120 : 100). Ja to pašu izdarītu Ašā Republika, tās ietaupīto 60 darba stundu pietiktu tikai, lai saražotu 0.75 auduma vienības (60 : 80). Tas nozīmē, ka, atsakoties no vienas vienības alus ražošanas, Gausā Karaliste spēj saražot papildu 1.2 auduma vienības, bet Ašā Republika – tikai 0.75 auduma vienības. Tātad Gausā Karaliste spēj vienu auduma vienību saražot, atsakoties no mazāk alus vienībām – tai auduma ražošanā ir mazākas alternatīvās izmaksas.

Angļu ekonomists Deivids Rikardo (David Ricardo) jau pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem norādīja, ka ražotājam var būt salīdzinošā priekšrocība, ja tas preci spēj ražot ar mazākām alternatīvajām izmaksām. Ražotājam ir izdevīgi specializēties to preču ražošanā, ko tas var saražot ar mazākām alternatīvajām izmaksām, un tās eksportēt. Ja Gausā Karaliste specializētos auduma ražošanā un Ašā Republika – alus ražošanā, Gausā Karaliste varētu izmantot 220 darba stundu, lai saražotu 2.2 auduma vienības (220 : 100). Savukārt Ašā Republika varētu izmantot 140 darba stundu, lai saražotu 2.33 alus vienības (140 : 60). Valstīm tirgojoties savā starpā, Gausā Karaliste, paturot sev 1 auduma vienību, varētu 1.2 auduma vienības (pārējais saražotais daudzums) eksportēt, bet importēt 1.33 alus vienības (pieņemot, ka Ašā Republika arī patur sev 1 saražotā alus vienību).

Tādējādi ar vienādiem darba resursiem specializācijas un tirdzniecības rezultātā kopējais abu valstu patēriņš varētu pieaugt no 2 auduma vienībām un 2 alus vienībām līdz 2.2 auduma vienībām un 2.33 alus vienībām. Protams, lai tirdzniecība būtu abpusēji izdevīga, katrā valstī tirdzniecības rezultātā būtu jāpieaug patēriņa iespējām. Ja Ašā Republika censtos pilnībā izmantot tās absolūto priekšrocību un, piemēram, pārdot 1 tās saražotā alus vienību apmaiņā pret 1.2 Gausajā Karalistē saražotā auduma vienībām, visi starptautiskās tirdzniecības guvumi uzkrātos Ašajā Republikā (tā varētu patērēt 1.2 auduma vienības un 1.33 alus vienības), bet Gausajā Karalistē patēriņa iespējas nemainītos.
 
Absolūtās priekšrocības teorija un salīdzinošās priekšrocības teorija ļauj izskaidrot, kādu preču ražošanā ir izdevīgi izmantot ierobežotos resursus, kā arī palielina pieprasījumu un piedāvājumu un veido pamatu brīvai, savstarpēji izdevīgai starptautiskajai tirdzniecībai.
 
Līdzīgi notiek arī reālajā dzīvē. Lai gan Latvijai salīdzinājumā ar Skandināviju nav absolūtās priekšrocības IT pakalpojumus sniegšanā, jo darbaspēka ir mazāk, tomēr tā var piedāvāt dažādus IT pakalpojumus efektīvāk ātrā interneta pieslēguma, kā arī zemo darbaspēka izmaksu dēļ. Tāpēc vairāki skandināvu uzņēmumi savus IT pakalpojumu nodrošinātājus izvieto Latvijā.
 
Globālais tirgus ir ievērojami lielāks nekā nacionālie tirgi, un daudzi uzņēmumi var iegūt, izmantojot lielu ražošanas apjomu. (Palielinot ražošanas apjomu, samazinās vidējās pastāvīgas pārmaiņas (AFC), un ar minimālām vidējām kopējām izmaksām (ATC) iespējams saražot lielu produkcijas daudzumu.) Šie uzņēmumi spēj sasniegt zemākas kopējās izmaksas, tikai sasniedzot lielu ražošanas apjomu un iesaistoties starptautiskajā tirdzniecībā, tāpēc katrā valstī neražo zīmuļus un reti kurā – vieglos automobiļus.

Paisumi un bēgumi starptautiskajā tirdzniecībā

 Starptautiskās tirdzniecības izdevīguma priekšnoteikums ir brīva tirdzniecība. Reālajā praksē tā faktiski nav pastāvējusi. Lai arī ir izveidotas vairākas reģionālas brīvā tirgus zonas, piemēram, ES, tomēr "brīva" tirdzniecība ir tikai tās iekšienē, bet tirdzniecībā ar trešām valstīm uzcelti augsti tarifu žogi, piemēram, piena produkcijai 35–54%, cukuram 22%, augļiem 10%.
 
Vēl vairāk – dažkārt plašsaziņas līdzekļi ziņo par sankcijām (pret Krieviju, Sīriju), embargo (Irānas naftai) vai pat tirdzniecības kariem, visbiežāk starp ASV un Japānu, ASV un Ķīnu, ASV un Eiropu, t.i., valstīm un reģioniem, kas ģenerē lielākās eksporta plūsmas.

Pasaules eksports un imports 2000.–2018. gadā reģionos un valstīs (mljrd. ASV dolāru)

	2000		2010		2018
	Eksports	Imports	Eksports	Imports	Eksports	Imports
Pasaulē kopā	6498.2	6690.0	15 400.3	15 511.5	19 600.5	19 873.7
ES Austrumāzija Ziemeļamerika	2458.5 542.1 1058.6.	2520.5 475.5 1504.8	5183.9 2279.5 1665.9	5325.1 2050.7 2372.8	6465.3 3535.5 2113.9	6497.9 3212.8 3084.3
ASV Ķīna Japāna Latvija Nīderlande Vācija	781.9 249.3 479.2 1.9 233.1 531.8	1259.5 225.1 378.5 3.2 218.2 497.2	1278.5 1577.8 769.7 9.5 574.4 1258.9	1969.2 1396.2 594.1 11.7 516.4 1054.8	1664.1 2487.0 738.4 15.6 722.7 1560.0	2614.3 2135.9 748.7 19.3 646.0 1285.6

Tirdzniecības kari ietekmē ne tikai to dalībvalstis, bet arī pārējo valstu ekonomisko izaugsmi, eksportu un importu.

Papildu materiāls. ASV un Ķīnas tirdzniecības kara cēloņi.  
Starptautiskā tirdzniecība ir izdevīga, bet rada savstarpēju atkarību. Nedrošība un atkarība mazina valstu paļāvību uz teorijas atziņām, bet mudina nodrošināties pret iespējamiem satricinājumiem, tā mazinot valstu atvērtību starptautiskajai tirdzniecībai (vairāk sk. šeit) (saite uz 3. pielikumu). Atvērtība ir īpaši nozīmīga mazajām tautsaimniecībām, jo tās nevar nodrošināt visu, īpaši sarežģītu, preču ražošanu, pētījumus un inovācijas visās jomās, bet rada iespēju ātrāk pārņemt jaunākās tehnoloģijas, zināšanas un prasmes.

Starptautiskā tirdzniecība ir izdevīga, bet rada savstarpēju atkarību. Nedrošība un atkarība mazina valstu paļāvību uz teorijas atziņām, bet mudina nodrošināties pret iespējamiem satricinājumiem, tā mazinot valstu atvērtību starptautiskajai tirdzniecībai.

Eksporta īpatsvars dažu ES valstu IKP 2018. gadā (% no IKP)

Luksemburga	223.1	Slovākija	97.3	Latvija	58.6
Malta	144.6	Slovēnija	87.8	Vācija	47.0
Īrija	119.9	Nīderlande	83.0	Itālija	31.8
		Lietuva	82.2	Francija	31.3

Atvērtība ir īpaši nozīmīga mazajām tautsaimniecībām, jo tās nevar nodrošināt visu, īpaši sarežģītu, preču ražošanu, pētījumus un inovācijas visās jomās, bet rada iespēju ātrāk pārņemt jaunākās tehnoloģijas, zināšanas un prasmes.

Starptautiskās tirdzniecības plūsmas ievērojami ietekmē tautsaimniecības cikliskā attīstība. Tā parasti samazinās, sarūkot tautsaimniecības izaugsmes tempam un krīžu laikā, lai gan dažreiz šādās situācijās tā var pat palielināties. 2008. un 2009. gada smago ekonomisko lejupslīdi Latvijai palīdzēja pārvarēt eksporta (ārējā pieprasījuma) pieaugums.
 
Pēdējos 10 gados starptautiskās tirdzniecības plūsmas būtiski ietekmē ekoloģijas un ētikas faktori. Daudzi uzņēmumi atsakās izmantot palmu eļļu, jo plantāciju ierīkošanai tiek bojātas "pasaules plaušas" – mitrie meži; paaugstinās dzīvnieku labturības prasības u.c.

 
Absolūtā un salīdzinošā priekšrocība nosaka, ka ierobežotos resursus izdevīgi izmantot to preču un pakalpojumu ražošanā, kurus var saražot ar mazākām kopējām izmaksām vai mazākām alternatīvajām izmaksām. Valstīm vajadzētu specializēties šo preču ražošanā, eksportēt tās, bet importēt preces, kuras ar mazākām izmaksām spēj saražot citi. Iesaistīšanās starptautiskajā tirdzniecībā ļauj efektīvi izmantot esošos resursus, iegūt trūkstošos resursus, palielināt ražošanas un patēriņa iespējas, kā arī paaugstināt iedzīvotāju labklājību. Valstu specializācija noteiktu preču ražošanā rada guvumus, bet vienlaikus palielina savstarpēju atkarību.