Задай вопрос

Uz bieži uzdotiem jautājumiem par aktuālām ekonomikas tēmām atbild gan "Naudas skola", gan dažādu nozaru speciālisti. Ieskaties sadaļā "Naudas skola atbild"! Varbūt atradīsi atbildi uz savu jautājumu uzreiz. Ja to neatrodi, izmanto šeit sniegto iespēju pajautāt vai nosūtīt savus ierosinājumus "Naudas skolas" redaktoram!

Uzdod jautājumu vai uzraksti ieteikumu!

Jautā

Jūs atrodaties šeit

prevnext

Īsfilma par darbasspēka pieprasījumu un piedāvājumu, un kā tie ietekmē darbaspēka cenu (algu)

Filma sāks skaidrot no paša sākuma – pievienotās vērtības

"Naudas zīmju" sērija skaidro, kāpēc ēnu ekonomikas apkarošana ir visas sabiedrības interesēs

Īsfilma par darbasspēka pieprasījumu un piedāvājumu, un kā tie ietekmē darbaspēka cenu (algu)

Filma sāks skaidrot no paša sākuma – pievienotās vērtības

"Naudas zīmju" sērija skaidro, kāpēc ēnu ekonomikas apkarošana ir visas sabiedrības interesēs

prevnext
AKTUĀLI
/lv/dalisanas-ekonomika-tradicionalas-ekonomikas-ienaidnieks-vai-glabejs
Ievietots: 12.01.2017

Jau pārskatāmā nākotnē dalīšanās ekonomika kļūs par būtisku globālās ekonomikas sastāvdaļu. 2015. gadā dalīšanās ekonomikas uzņēmumu apgrozījums Eiropā bija 28 miljardi eiro (nedaudz vairāk nekā Latvijas 2015. gada iekšzemes kopprodukts (IKP)). Paredzēts, ka līdz 2025. gadam PricewaterhouseCoopers un Eiropas Komisija (2016). šī summa varētu vairāk nekā trīskāršoties, sasniedzot 80 miljardus eiro. Šajā rakstā apskatīšu, kas tad īsti ir dalīšanās ekonomika, kādas ir tās pozitīvās un negatīvās puses, un – vai tā ir tradicionālās ekonomikas konkurents vai glābējs?

 

Kas ir dalīšanās ekonomika?

Ja pirms pāris gadiem vien retais no mums zināja, kas ir dalīšanās ekonomika, tad šodien atliek tikai nosaukt globāli atpazīstamos zīmolus, piemēram, taksometru servisu "Uber" vai naktsmītņu rezervācijas vietni "Airbnb", un par tiem būs dzirdējis gandrīz ikviens no mums. Precīzāk dalīšanās ekonomiku var definēt kā "ekonomisku sistēmu, kurā indivīdi bez atlīdzības vai par samaksu dalās ar īpašumiem, prasmēm vai līdzekļiem, ko paši mazāk izmanto".Botsman, Rachel (2015), 'Defining The Sharing Economy: What Is Collaborative Consumption—And What Isn't?', http://www.fastcoexist.com/3046119/defining-the-sharing-economy-what-is-collaborative-consumption-and-what-isnt.

Kāpēc dalīšanās ekonomika ir parādījusies tieši pašlaik? To var skaidrot ar trīs savstarpēji saistītiem cēloņiem:

  • Jaunas digitālas tehnoloģijas – interneta, mobilo tehnoloģiju un modernu maksājumu sistēmu attīstība ir nodrošinājusi iespēju veidoties uzņēmumiem, kuru biznesa modelis balstās uz digitālām platformām un mobilo ierīču lietotnēm.
  • Sabiedrības pārmaiņas – dalīšanās ekonomika ir attīstījusies sociālu pārmaiņu rezultātā. Proti, "dalīšanās" kā plašāka sociāla parādība aizsākās ar cilvēku dalīšanos ar informāciju sociālajos tīklos un pakāpeniski izplatījās tālāk dažādās sadzīves jomās, piemēram, dalīšanās ar transportu, finanšu līdzekļiem un mājokļiem.
  • Ekonomiskie apstākļi – ir pieaudzis iedzīvotāju pieprasījums pēc lētiem, pieejamiem un videi draudzīgiem resursiem. Lēnāks globālās ekonomikas pieaugums, lielāka nevienlīdzība un augsts bezdarbs (it īpaši jauniešu vidū) ir veicinājis cilvēku vēlmi iesaistīties dalīšanās ekonomikas platformās, piedāvājot savu mājokli, mašīnu utt., lai iegūtu papildu ienākumus.

 

Savā ziņā dalīšanās ekonomika nav nekas jauns. Arī cilvēki Latvijā jau sen neformāli dalījuši izdevumus par degvielu, kopīgi mērojot ceļu uz darbu, piemēram, no Jelgavas līdz Rīgai.

Nozīmīga inovācija, kas ļāvusi sākt dalīties arī ar svešiniekiem un tādējādi plesties šim fenomenam, ir iespēja ar digitālas un standartizētas skalas palīdzību novērtēt pakalpojuma sniedzēju un klientu. Citiem vārdiem sakot, modernās tehnoloģijas palielina uzticības un drošības momentu, un par to var pārliecināties arī bez ārēja uzrauga, vienkārši aplūkojot potenciālā sadarbības partnera sociālos tīklus u.tml.

Pašlaik Eiropā visaktīvāk darbojas transporta jeb kopbraukšanas platformas. Palielinās arī finansiālo tehnoloģiju jeb fintech uzņēmumu skaits (tās ir digitālās platformas, kas indivīdiem dod iespēju aizņemties vai aizdot finansiālus līdzekļus, vai sniedz citus finanšu pakalpojumus bez tradicionālas finansiālas institūcijas starpniecības). Citas populāras nozares ir dalīšanās ar mājokli, kā arī mājsaimniecības un profesionālie pakalpojumi pēc pieprasījuma. Šie pieci lielākie dalīšanās ekonomikas sektori caurmērā aug par 35% gadā – stipri straujāk nekā tradicionālā ekonomika.

Latvijā pašlaik darbojas kopbraukšanas uzņēmumi "Taxify", "Autolevi" un drīzumā savu darbību cer uzsākt arī "Uber". Dalīšanās ar mājokli jomā darbojas uzņēmums "Airbnb". Latvijā dibināto fintech uzņēmumu "Mintos" arī var pieskaitīt pie dalīšanās ekonomikas, jo tas dod iespēju aizdot vai aizņemties finanšu līdzekļus. Citi vietējie uzņēmumi ir "Piedarbs" (mājsaimniecības pakalpojumi), "Morethan" (mazlietotas mantas) un "Barking" (autostāvvietas).

 

Dalīšanās ekonomikas pozitīvā ietekme uz izaugsmi

Straujāka ekonomikas izaugsme, produktivitātes, inovāciju veicināšana, resursu un dabas saudzēšana – tā ir tikai daļa no dalīšanās ekonomikas pozitīvā devuma. Šis impulss ir īpaši svarīgs Latvijai un visai Eiropai, kas pašlaik cieš no nepietiekami straujiem izaugsmes tempiem un nekonkurētspējīga produktivitātes līmeņa. Viens no aktuālākajiem jautājumiem ir cīņa ar globālajām klimata pārmaiņām, un šajā jomā dalīšanās ekonomikai ir gan tiešs, gan netiešs pozitīvs pienesums.

Eiropas Komisija 2016. gada jūnijā publicēja izpētes ziņojumu par dalīšanās ekonomikas nozīmi Eiropai. Lai gan dalīšanās ekonomikas uzņēmumu lielākā koncentrācija ir tās izcelsmes vietā – Silīcija ielejā, ASV, arī Eiropas Savienības (ES) valstis pamazām sāk mainīt attieksmi un novērtēt dalīšanās ekonomikas potenciālu, veidojot šādiem uzņēmumiem labvēlīgu vidi un regulējumu (šobrīd deviņās lielākajās ES valstīs reģistrēti 295 dalīšanās ekonomikas uzņēmumi).

Baltijas valstis ir pirmās ES dalībvalstis, kas ir pieņēmušas vai apsver iespēju pieņemt kopbraukšanas likumu. Eiropas Komisijas pētījuma dati norāda, ka Latvija (kopā ar Īriju, Franciju un Horvātiju) atrodas to četru valstu grupā, kur vislielākā iedzīvotāju daļa izmanto dalīšanās ekonomikas pakalpojumus (Latvijā – 24%).

Iedzīvotāju daļa, kas kādreiz izmantojuši dalīšanās ekonomikas pakalpojumus (% no iedzīvotāju skaita)

Attēls. Iedzīvotāju daļa, kas kādreiz izmantojuši dalīšanās ekonomikas pakalpojumus (% no iedzīvotāju skaita)

 

Vai dalīšanās ekonomika izkonkurēs esošos uzņēmējus?

Neskatoties uz iepriekš aprakstītajiem pozitīvajiem aspektiem, vienlaikus atsevišķās valstīs ir jūtama zināma pretestība pret dalīšanās ekonomiku. Problēmas būtība ir tāda, ka jaunie biznesa modeļi darbojas ārpus esošā regulējuma. Piemēram, kopbraukšanas pakalpojumi mums pazīstamā izpratnē nav ne taksometru, ne digitālie pakalpojumi.

Taksometru šoferu bažas var saprast – kā no gaisa nokrituši konkurenti ar zemāku pašizmaksu un elastīgākiem pakalpojumiem, jo automašīnas pieder pakalpojuma sniedzējam, nevis interneta platformai. Tas nozīmē, ka taksometru pakalpojumus var sniegt faktiski ikviens, jebkurā sev izdevīgā laikā, neiegādājoties taksometra licenci.

Ar līdzīgām problēmām saskaras viesnīcas – mājokļa dalīšanās platformas klientus pievelk ar zemākām cenām un personiskāku pieredzi.

Šīs bažas, no vienas puses, var raksturot kā satraukumu par veselīgu konkurenci, tomēr ir arī kāds cits aspekts. Ko darīt ar pakalpojumu apdrošināšanas trūkumu, pakalpojumu drošību un atbildības sadali nelaimes gadījumā? Turklāt cilvēki, kuri ar interneta platformu palīdzību sniedz pakalpojumus, pie esošā regulējuma neiesaistās sociālās apdrošināšanas sistēmā, kas nozīmē, ka nākotnē var rasties problēmas ar pensijām u.c. aspektiem.

Ir skaidrs, ka dalīšanās ekonomikas ignorēšana šīs problēmas nepalīdzēs risināt. Pārdomāta un inovatīva regulējuma izveidošana un viedas uzņēmēju vides veicināšana nodrošinātu lielāku pozitīvo atdevi no dalīšanās ekonomikas.

 

Dalīšanās ekonomikas makroekonomiskā ietekme

Dalīšanās ekonomikas attīstība ir likusi to savā makroekonomiskajā analīzē iekļaut arī tradicionālajiem ekonomistiem. Jau pie pašreizējiem dalīšanās ekonomikas izaugsmes tempiem parādās iezīmes, kā tā ietekmē makroekonomikas rādītājus, piemēram:

  • IKP izaugsme – dalīšanās ekonomika vēlreiz apstiprina jau zināmu faktu, ka IKP ir nepilnīgs valsts iedzīvotāju labklājības līmeņa rādītājs. Dalīšanās ekonomikas uzņēmumi, piemēram, kopbraukšana, darbojas efektīvāk izmantojot esošos resursus, kas nozīmē, ka tās aktivitātes netiek pilnībā atspoguļotas IKP rādītājos.
  • Nodarbinātība – lai gan dalīšanās ekonomika rada jaunas darbavietas, tās parasti ir nepilna laika un bez sociālām garantijām. Līdz ar to var veidoties duāls darba tirgus. Tāpat lielajām platformām ir iespēja izmantot savu tirgus pozīciju, lai uzspiestu pakalpojumu sniedzējiem sev izdevīgākus nosacījumus.
  • Inflācija – tā kā dalīšanās ekonomikas platformām bieži nākas segt tikai papildizmaksas, tās pakalpojumus spēj piedāvāt par ievērojami zemākām cenām nekā tradicionālās ekonomikas uzņēmumi. Zemās cenas tiek pārnestas arī uz konkurentiem tradicionālajās industrijās. Šī cenu krišanās tendence savukārt var saasināt zemas inflācijas tendenci Eiropā un pasaulē.
  • Fiskālā politika – no dalīšanās ekonomikas platformām ir grūtāk iekasēt nodokļus, jo apgrozījums naudas izteiksmē ir salīdzinoši neliels (turklāt daudzas platformas vispār negūst peļņu). Turklāt digitāli uzņēmumi var darboties no jebkuras pasaules valsts – arī no tās, kur jāmaksā mazāk nodokļu. Jāpiemin, ka maksājumu digitalizācijai var būt arī pozitīva ietekme uz valsts ieņēmumiem. Proti, visi maksājumi tiek reģistrēti, nodrošinot godīgu nodokļu nomaksu.

 

Secinājumi

Nu jau ir pavisam skaidrs, ka dalīšanās ekonomika nebūt nav īslaicīga parādība. Tās straujie izaugsmes tempi ik gadu pārsniedz iepriekš minētās prognozes, tiek nodrošinātas jaunas darba vietas un papildu ienākumi tiem, kuriem ir kāds pilnībā neizmantots resurss, piemēram, automašīna, mājoklis vai laiks. Patērētājiem dalīšanās ekonomika piedāvā zemākas cenas un ērtus pakalpojumus.

Dalīšanās ekonomikas darbības ietekmi izjūt arī tie patērētāji un uzņēmēji, kas tajā tiešā veidā neiesaistās, jo arī tradicionālie uzņēmumi ir spiesti pielāgoties zemāku cenu videi un vēlas izmantot digitālo tehnoloģiju piedāvātās inovācijas.

Ja atskatāmies pagātnē, visas nozīmīgās ekonomikas pārmaiņas izraisījušas pagaidu neskaidrību un prasījušas pielāgošanos jaunai realitātei. Ekonomistu, juristu un likumdevēju pienākums būtu cieši sekot līdzi dalīšanās ekonomikas attīstībai, lai rastu visiem pieņemamus risinājumus un lai izmantotu inovatīvo uzņēmumu sniegtās iespējas iedzīvotājiem un ekonomikas aktivitātei kopumā. Savukārt valstu līmenī jādomā, kā šādiem uzņēmumiem piedāvāt labvēlīgu vidi un vienlaikus reglamentēt darbību, lai tie "dalītos" arī ar nodokļiem, bet pakalpojumu sniedzēji būtu sociāli apdrošināti.

 

Autore:

Māra Rūse, Latvijas Bankas ekonomiste

 

/lv/iekszemes-kopprodukts-ta-aprekinasana

Iekšzemes koprodukts (IKP) ir rādītājs, kas rāda valsts teritorijā gada laikā saražoto un pārdoto galaproduktu (preču un pakalpojumu, kas paredzēti galīgajam patēriņam un nav domāti tālākai pārstrādei) vērtību naudas izteiksmē.

Nominālo IKP aprēķina, summējot visu galaproduktu daudzumu reizinājumus ar konkrētā gada cenām, bet reālo IKP – summējot visu galaproduktu daudzumu reizinājumus ar izvēlētā bāzes (pārskata) gada cenām. Reālā IKP pārmaiņas liecina par ražošanas apjoma palielināšanos vai samazināšanos.

IKP aprēķināšanai var izmantot trīs metodes, vērtējot ražošanas, izdevumu un ienākumu aspektu.

No ražošanas aspekta IKP var aprēķināt:

No izdevumu aspekta IKP rāda visu tautsaimniecības dalībnieku izdevumus galapreču un pakalpojumu pirkšanai (tos saskaita).

No ienākumu aspekta IKP var aprēķināt kā visu tautsaimniecības dalībnieku ienākumus. Parasti IKP aprēķina, saskaitot gūtos ienākumus – darba samaksu, peļņu, procentu un dividenžu ienākumus, renti, netiešos nodokļus un amortizācijas atskaitījumus. ES valstīs izmanto atšķirīgu ienākumu grupēšanu.
Lielāko daļu IKP, to aprēķinot no ienākuma aspekta, veido darba samaksa.

IKP rādītāju izmanto, lai salīdzinātu dažādu valstu tautsaimniecību lielumu. Gan no ražošanas, gan no patēriņa, gan no ienākumu aspekta lielākā tautsaimniecība ir ASV. Otra lielākā tautsaimniecība ir Ķīna. Pēc reālā IKP procentuālajām pārmaiņām spriež par to, cik ātri aug (samazinās) tautsaimniecība.

Būtiski atšķiras valstu IKP struktūra no ražošanas aspekta. Attīstītajām valstīm ir mazs lauksaimniecības īpatsvars un liels rūpniecības un pakalpojumu īpatsvars.

Vēl vairāk atšķiras IKP struktūra izdevumu aspektā. Piemēram, ASV 70% no IKP veido mājsaimniecību izdevumi, turpretī Ķīnā tie ir tikai aptuveni 35%, Latvijā – aptuveni 60%. Savukārt Ķīnā vairāk nekā 50% no IKP veido investīcijas, kas galvenokārt ir tieši valdības investīcijas.

 

Padziļinātai interesei iesakām:

par to, ar ko atšķiras IKP ātrais no pilnā novērtējuma

par to, kādus rādītājus ņem vērā, analizējot IKP, ķas ir neizlīdzinātie dati un ko nozīmē – gada pieauguma temps (g/g) un ceturkšņa pieauguma temps (c/c)

 

 

/lv/minimalas-algas-celsana-brinumnujina-vai-bremze-tautsaimniecibai
Ievietots: 08.08.2016

Minimālās algas celšanas jautājumam sabiedriskajās diskusijās ir gandrīz vai svētās govs statuss: vai nu jāatbalsta paaugstināšana, vai arī jāmin kādas neko neizsakošas, vispārīgas frāzes. Mūsuprāt, ir svarīgi uzsvērt, ka minimālās algas celšana nav nekāda brīnumnūjiņa, kas ar vienu mājienu mazinās ienākumu nevienlīdzību, tuvinās Latvijas algas Rietumeiropas līmenim un piepildīs valsts budžetu.

Tieši otrādi, – ja minimālo algu ceļ par daudz, tas nodara vairāk kaitējuma nekā labuma, jo tās celšana mazina uzņēmumu konkurētspēju un nodarbinātību, it īpaši nozarēs un reģionos ar zemiem ienākumiem.

Pirmajā mirklī šķiet, ka, neskatoties uz vairākiem minimālo algu palielinājumiem pēckrīzes periodā, minimālā alga Latvijā nav tik augsta, lai celšana par ierastajiem dažiem desmitiem eiro gadā būtiski vājinātu uzņēmumu konkurētspēju – vien 370 eiro, kamēr dažās Eiropas Savienības (ES) valstīs minimālā alga ir ap pusotru tūkstoti.

Tomēr savādāka aina paveras, ja to salīdzinām ar vidējo algu valstī (%) – minimālā alga Latvijā (44%) pārsniedz ES vidējo rādītāju. Tā kā Latvijā minimālo algu saņēmēju īpatsvars ir būtiski lielāks nekā kaimiņvalstīs, pēc apjoma līdzīgs minimālās algas kāpums ir saistošs lielākajai daļai uzņēmumu.

Saskaņā ar Latvijas Bankas uzņēmumu aptaujas rezultātiem, katrs piektais Latvijas uzņēmums atbildēja, ka, palielinoties minimālajai algai 2014. gada sākumā, tam bija svarīgi vai ļoti svarīgi palielināt produktu cenas. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, minimālās algas kāpumu daļēji nofinansēja patērētāji (t.i., Latvijas iedzīvotāji); otrkārt, cenu paaugstināšana vairākiem uzņēmumiem nozīmēja konkurētspējas zudumus gan iekšzemes tirgū, gan ārvalstīs (t.i., tika veicināts importa pieaugums un ierobežots eksports).

Vājākas konkurētspējas un rūkošu ražošanas apjomu dēļ gandrīz katram piecpadsmitajam Latvijas uzņēmumam bija svarīgi atlaist darbiniekus (kas nozīmē lielāku bezdarbu un emigrāciju). Turklāt gandrīz katrs vienpadsmitais uzņēmums atbildēja, ka minimālās algas celšanas ietekmē viņam bija svarīgi ierobežot jauno darbinieku pieņemšanu darbā.

Cits svarīgs rezultāts ir – minimālās algas kāpuma dēļ vairākiem uzņēmumiem bija svarīgi palielināt arī to darbinieku atalgojumu, kas pelna vairāk par minimālo algu. Tādējādi minimālās algas ietekme bija būtiska pat tiem uzņēmumiem, kur minimālo algu nesaņēma neviens no darbiniekiem.

Sabiedrības diskusijās laiku pa laikam izskanējušajam aicinājumam pacelt minimālo algu līdz pat 68% no vidējās algas valstī trūkst ekonomiskā pamatojuma, un tas nav īstenojams ne īstermiņā, ne ilgtermiņā. Pirmkārt, tik augsts cipars no vidējās algas vai pat tik tuvu tam stāvošs nav nevienā ES valstī. Otrkārt, tas nozīmētu pacelt minimālo algu virs vidējās algas vairākās tautsaimniecības nozarēs (kas nozīmētu šo nozaru uzņēmumu bankrotu un masveida atlaišanas), piemēram, apģērbu, ādas izstrādājumu ražošanā, zivju pārstrādē, ēdināšanas pakalpojumos, kā arī veterinārajos pakalpojumos; turklāt, tas ir vairāk nekā pašreizējā vidējā alga Latgales privātajā sektorā.

Pretēji gaidītajam aplokšņu algas samazināšanas efektam, ēnu ekonomikas īpatsvars varētu pieaugt, uz papīra samazinot darbinieku slodzes vai noslēdzot ar darbiniekiem uzņēmuma līgumus. Šādas negatīvas sekas visvairāk būs izplatītas tajās nozarēs un reģionos, kur jau pašreizējais minimālās algas apmērs ir bieži izmantots, piemēram, Latgalē.

Tas, ka būtisku minimālās algas kāpumu pašlaik nevaram atļauties, nozīmē, ka ir jāpielieto citi mehānismi zemu algu saņēmēju atbalstam. Tūlītēju efektu var panākt, ceļot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu (budžeta iespēju robežās). Tomēr tā drīzāk būtu cīņa ar ienākumu nevienlīdzības sekām, nevis iemesliem.

Ilgtspējīga ienākumu nevienlīdzības mazināšana veicama ar citiem mehānismiem, tajā skaitā ar strukturālām reformām izglītībā un veselības aprūpē. Nepietiekams izglītības līmenis, neatbilstoša izglītības joma un iegūtās izglītības slikta kvalitāte, kā arī neapmierinošs veselības stāvoklis (kas bieži rodas, nevēršoties pie ārsta medicīnas pakalpojumu dārdzības un garu rindu dēļ) minami starp ienākumu nevienlīdzības patiesajiem cēloņiem.

Autori:
Ludmila Fadejeva, Latvijas Bankas ekonomiste
Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas Bankas ekonomists

Visu rakstu lasīt šeit.

/lv/kas-ir-konkuretspejiga-personiba
Ievietots: 18.02.2013

Mēs dzīvojam neparastā laikā, ko daudzi zinātnieki, nākotnes prognozētāji un filozofi dēvē par lielo pārmaiņu laiku. Kādas prasības šis laiks izvirza mums katram, skaidro Rīgas Tālmācības vidusskolas dibinātaja, pedagoģijas zinātņu doktore Ilze Kalniņa.

Sociālajām, ekoloģiskajām, ekonomiskajām krīzēm, kas pašlaik tik ļoti uztrauc cilvēci, mūsdienās ir arvien globālāks raksturs. Daudzas valstis skārusi arī krīze izglītībā. Visu šo krīžu cēlonis ir krīze cilvēka domāšanā. Tāpēc mūsdienu sabiedrībā jānotiek daudzu lietu pārvērtēšanai, radikāli mainot uzskatus par to būtību. Cenšanās izvairīties no iepriekš pieļautām kļūdām, analizējot un izvērtējot cilvēces, kādas konkrētas valsts, sabiedrības vai indivīdu uzkrāto pieredzi, bija cēlonis tam, ka radās objektīva nepieciešamība atteikties no mūsdienu sabiedrības attīstības līmenim, t.sk. mūsdienu zinātnei, neatbilstošiem pasaules uzskatiem un stereotipiem.

Jau šobrīd daba veic korekcijas cilvēces attīstībā. Līdz šim galvenokārt vērtējām cilvēka intelekta attīstību. Ar laiku cilvēku morālā attīstība sāka būtiski atpalikt no intelektuālās attīstības. Cilvēces attīstības vēsturē ir daudz piemēru, kad augstu attīstīts, auksts aprēķinātāja intelekts spēj pārkāpt pāri jebkuras cilvēcības un morāles normām savtīgu, egoistisku mērķu labad, nerēķinoties ne ar ko. Arī Latvijā arvien biežāk izskan atziņa, ka mūsdienu jaunatnes intelektuālā attīstība notiek straujāk un ātrāk nekā morālā attīstība. Materiālās vērtības sāk dominēt pār garīgajām, t.sk. morāli tikumiskajām, vērtībām.

Konkurētspējīgs jaunās paaudzes cilvēks

Pienācis laiks cita tipa cilvēkam, kas spēj saskaņot sirdsbalsi ar veselo saprātu, sajust ar visām maņām un kam darbojas vēl daudzi citi sensorie, informācijas uztveres un vadīšanas kanāli. Jaunās paaudzes pārstāvim jāspēj ne tikai ņemt, bet arī dot, jābūt labi attīstītam paškontroles, pašregulācijas un pašrefleksijas mehānismam, arī viņa domāšanai, emocionālajai jomai un uzvedībai jābūt elastīgai. Viņam jāspēj un jāprot savas vajadzības un mērķus saskaņot ar citu cilvēku vajadzībām un mērķiem. Šis cilvēks spēj pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību par tiem.

Pētījumi liecina, ka pēdējos 10 gados uzskatu maiņas dēļ kļuvusi citāda arī konkurētspējas jēdziena izpratne. Runājot metaforās – konkurētspējīgu personību pārsvarā salīdzināja ar haizivs tēlu, kas sava mērķa sasniegšanas procesā ir spējīga "aprīt" jebkuru, kas stājas ceļā un viņai traucē. Šis konkurētspējīgas personības tēls savu laiku jau nodzīvojis. Tā ir iepriekšējo cilvēces paaudžu izpratne un priekšstatu kopums par konkurētspējīgu personību, kas balstās pamatā uz bioloģiskās konkurences pamatnostādnēm.

Droši var teikt, ka cilvēces attīstības vēsturnieki vēl pētīs, analizēs un kritizēs cilvēku veco izpratni par konkurētspējīgu personību, kuras dzīves moto bija: izdzīvo stiprākais, viltīgākais un cietsirdīgākais, kas nerēķinās ne ar esošajiem likumiem, ne ar morāles normām. Mūsdienas ir jaunās konkurētspējas izpratnes dzimšanas laiks, kas liek radikāli mainīt priekšstatus par konkurētspējīgu personību, ko simboliski var salīdzināt ar delfīnu. Tas ir cilvēks, kurš spēj sadarboties, sniegt palīdzīgu roku un savos konkurentos saskata potenciālu sadarbības partneri. Viņš savā domāšanā un darbībā spēj noturēt līdzsvaru starp es – ego un es – eko. Šāds cilvēks ir gaidīts draugu un paziņu vidū, viņš ir pieprasīts profesionālajā jomā. Delfīna tipa konkurētspējīga personība prot vienlaikus gan būt līderis, gan arī strādāt un darboties komandā. Šādu cilvēku ciena citi, arī viņš pats ciena sevi.

Personības konkurētspējas novērtējums

Kā var izvērtēt, vai personība ir konkurētspējīga? Kas nosaka personības konkurētspēju – spēju dzīvot un pašrealizēties mainīgas vides apstākļos? Kā to visu var izmērīt un izvērtēt?

Vērtības un uz tām balstītā attieksme ir cilvēka konkurētspējas sastāvdaļas. Šīs cilvēka kvalitātes tieši ietekmē personības konkurētspējīgu darbību, t.sk. darbību profesionālajā jomā. Sabiedrībā valdošās vērtības tiešā veidā ietekmē katra tās indivīda, īpaši jauniešu, vērtību un attieksmju sistēmas, tātad arī viņu konkurētspēju. Jaunajā izpratnē konkurētspējīga personība savā pašattīstības un pašrealizācijas procesā spēj konstruktīvi, elastīgi un radoši mijiedarboties ar apkārtējo vidi, ne tikai to pakļaujot savām interesēm un vajadzībām, bet saskaņojot ar to, pašai pielāgojoties un mainoties atbilstoši apkārtējās vides specifikai un ilgtspējības mērķiem.

Lai kļūtu par konkurētspējīgu personību, jauniešiem ir ļoti svarīgi gūt adekvātu priekšstatu par sevi un darba tirgu – savām spējām, interesēm, vajadzībām, dzīves mērķiem un pašrealizācijas iespējām apkārtējā vidē. Atbildīgs uzdevums ir jauniešu profesionālā pašnoteikšanās, izvēloties nākamo profesiju. Latvijā šo uzdevumu palīdz veikt karjeras izglītība, kas tiek integrēta skolu formālās un neformālās izglītības saturā. Kā vienu no piemēriem var minēt Rīgas Tālmācības vidusskolas piedāvāto profesionālās pilnveides izglītības programmu "Panākumu universitāte".

Svarīgākās konkurētspējas iezīmes jauniešu skatījumā

2008.–2010. gadā veicu pētījumu, lai noskaidrotu Latvijas pilsētu un lauku vidusskolu jauniešu viedokļus un vērtējumus par personības konkurētspēju.

Veiktajā pētījumā Latvijas pilsētu un lauku vidusskolu 498 jauniešu aptaujas anketu izvērtēšanas rezultātā tika noskaidrotas 26 būtiskākās konkurētspējas pazīmes: 1) skaidri nākotnes mērķi; 2) darbaspējas un darba mīlestība; 3) radošums; 4) spēja uzdrīkstēties; 5) patstāvīgums un neatkarība lēmumu pieņemšanā; 6) orientēšanās uz panākumiem un ticība saviem spēkiem; 7) nebaidīšanās kļūdīties; 8) sadarbības prasmes; 9) neatlaidība; 10) paškritika un pašnovērtējuma prasme; 11) sava laika pašorganizācija; 12) gatavība pārvarēt grūtības, fiziskā un garīgā izturība; 13) stresa noturība; 14) komunikatīvās prasmes; 15) prasme patstāvīgi mācīties; 16) prasme izmantot dažādus informācijas avotus; 17) prasme izmantot zināšanas neierastās situācijās; 18) prasme mainīt savu domāšanu, attieksmi, darbību atkarībā no gūtās informācijas, situācijas un ārējiem apstākļiem vai nosacījumiem; 19) prasme pārliecināt citus un aizstāvēt savu viedokli; 20) prasme aizraut un iedvesmot citus; 21) spēja būt līderim; 22) vēlme nepārtraukti pašattīstīties; 23) spēja adaptēties nepazīstamā vidē; 24) vēlme pilnveidoties dažādās jomās; 25) vēlme sasniegt augstus rezultātus; 26) vajadzība pēc pozitīva citu vērtējuma.

Gan pilsētu, gan lauku vidusskolu grupā konkurētspējas pazīmes liecina, ka par 12 vissvarīgākajiem konkurētspējas rādītājiem jaunieši uzskata šādas pazīmes:

  • neatlaidību;
  • spēju uzdrīkstēties;
  • darbaspējas un darba mīlestību;
  • skaidrus nākotnes mērķus;
  • komunikatīvās prasmes;
  • spēju būt līderim;
  • nebaidīšanos kļūdīties;
  • radošumu;
  • prasmi pārliecināt citus un aizstāvēt savu viedokli;
  • sadarbības prasmes;
  • gatavību pārvarēt grūtības;
  • fizisko un garīgo izturību, kas var tikt papildināta, piedaloties dažādās ārpusstundu aktvitātēs.

Pētījuma rezultātu tendences izvirza daudzviet minēto diskutējamo jautājumu par mācību metožu daudzveidību un mūsdienīgu mācību metožu lietošanu, piemēram, tālmācības un e-mācību formu ieviešanu un pieejamību visās mācību stundās, kā arī jautājumu par jauniešu mācību sasniegumu pašnovērtējuma un jauniešu pašapziņas veicināšanu.

Konkurētspējīga personība un sabiedrības ilgtspējīga attīstība

Mūsdienās pastāvošo problēmu raksturs, to cēloņi un iespējamās sekas liek domāt, kādi ir cilvēces attīstības virzītājspēki un perspektīvas, lai kopīgi varētu noturēt līdzsvaru starp sociālo, ekonomisko un dabas vidi, kā arī starp materiālajām un garīgajām vērtībām. Kas mūsdienās ir sabiedrības un tās kultūras ilgtspējīgas attīstības priekšnoteikums?

Nākotne ir tādai sabiedrībai, kas domā ne tikai par pašreizējiem labumiem, bet arī par to, ko tā vēlas un spēj atstāt mantojumā nākamajām paaudzēm. Dzirdēta doma, ka nevis pašreizējās paaudzes saglabā vērtības un atstāj tās nākamajām paaudzēm, bet gan nākamās paaudzes uz laiku mums ir aizdevušas savus vitāli svarīgos resursus. Ja dzīvosim tikai tagadnei, tikai vienai dienai un nespēsim savu parādu atdot nākotnes cilvēcei, arī mūsu eksistence jau pašlaik ir apdraudēta. Pasaule ir tā ierīkota, ka visā un visur varam saskatīt cēloņsakarības un likumsakarības.

Zinātnes atklājumi ienāk cilvēku ikdienā, lai celtu dzīves kvalitāti. Vienlaikus globalizācijas un integrācijas procesu ietekmē uz patēriņu orientētas sabiedrības izveidošanās, jo lielu tās daļu veido indivīdi, kas vēlas tikai izmantot, lietot, patērēt citu cilvēku darba augļus. Pragmatisms un racionālisms ir cēlonis tam, ka mūsdienu sabiedrībā materiālās vērtības sāk dominēt pār garīgajām vērtībām. Ir izjaukts ego un eko centrētas domāšanas un darbības līdzsvars, un tas rada šķēršļus cilvēka pašattīstībai un pašrealizācijai viņa dzīves vidē, kā arī apdraud visas sabiedrības ilgtspējību. Uz ego centrētā domāšana un darbība, kas mūsdienu sabiedrībā kļūst arvien raksturīgāka, rada dažādu veidu pretrunas starp cilvēka kā sabiedrības indivīda un visas sabiedrības vajadzībām.

Mēs visi kļūstam par sabiedrības un katra tās indivīda lielo pārmaiņu procesa aculieciniekiem un arī dalībniekiem. Ticu, ka mēs katrs spēsim sevī rast spēkus un dzīves gudrību jaunam pašattīstības cēlienam.

Konkurētspējīgs ir ne tikai tas, kas ilgstoši spēj noturēties savas veiksmes, panākumu un slavas virsotnē, bet arī tas, kas spēj atdzimt no pelniem, atrodot iekšējos spēkus un iedvesmu jaunam lidojumam. Lai mums visiem izdodas pacelties spārnos!

© Rakstā izmantots izdevums Katane, I. un Kalniņa, I. "Skolēnu konkurētspējas attīstība neformālās komercizglītības vidē". Jelgava : LLU Izglītības un mājsaimniecības institūts, 2010, 331 lpp.

/lv/kur-paliek-nodokli-no-algas

Ir svarīgi apzināties, ka, godprātīgi maksājot nodokļus, ilgtermiņā mēs tikai iegūstam, turpretī to nemaksāšana nopietni kaitē ikvienam no mums.

Latvijas Republikas Valsts ieņēmumu dienests nodrošina nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas Republikas teritorijā un uz muitas robežas, kā arī ir atbildīgs par nodokļu ieņēmumu un muitas lietu jomās veiktu noziedzīgu nodarījumu apkarošanu.

Lai uzzinātu, kādas var būt nodokļu nemaksāšanas sekas, iesakām noskatīties 2007. gadā veidotās Valsts ieņēmumu dienesta īsfilmas par nodokļiem.

Sociālās kampaņas "Kur paliek Tavi nodokļi?" mērķis bija informējot Latvijas iedzīvotājus par to, kur paliek nodokļos samaksātā nauda, veicināt sabiedrības apziņas maiņu un motivēt nodokļu nemaksātājus mainīt savus ieradumus.

  • Lielu daļu no nodokļos iekasētās naudas izmanto Latvijas ceļu remontam un veselības aprūpes nodrošināšanai. Ja vēlamies izmantot kvalitatīvus ceļus un saņemt nepieciešamo veselības aprūpi, mums jāmaksā nodokļi.

 

Ceļi                                   Veselība

  • Ja, saņemot samaksu par darbu, par mums netiek samaksāts iedzīvotāju ienākuma nodoklis un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, cieš pensionāri un maznodrošinātie iedzīvotāji un mēs liedzam paši sev saņemt sociālo palīdzību nākotnē. Ja vēlamies grūtos brīžos saņemt sociālo palīdzību un nodrošināt sev valsts garantēto pensiju, mums jāmaksā nodokļi.

Sociālais atbalsts

Sociālās kampaņas "Stulbi! alga aploksnē!" (īstenota 2008.gadā) mērķis bija motivēt iedzīvotājus apzināties, ka saņemt algu "aploksnē" nav prātīgi, jo tādējādi cilvēks atsakās no iespējas saņemt kredītu, pienācīgu vecāku pabalstu, bezdarbnieku pabalstu un daudz citu sociālo garantiju.

  • Saņemot algu aploksnē, par mums netiek maksāti nodokļi, tāpēc tad, kad mums tas patiešām nepieciešams, neko nesaņemam pretī. Ja vēlamies saņemt vecāku, bezdarbnieku un citus pabalstus vai kredītu, lai iegādātos dzīvokli vai auto, mums jāmaksā nodokļi.

Māmiņu alga. Kredīts. Bezdarbnieku pabalsts

 

/lv/vai-izglitibas-jomai-ir-ietekme-uz-algu
Ievietots: 12.07.2016

Izlaiduma laiks daļai pamatskolu un vidusskolu absolventu saistās ar sarežģītu izvēļu izdarīšanu par tālākajiem savas dzīves soļiem. Viena no svarīgākajām izvēlēm, vai uzreiz meklēt laimi darba tirgū vai tomēr – turpināt mācības. Izglītības popularitāte (jo īpaši augstākās) Latvijā arvien pieaug, iespējams, tādēļ, ka vairums absolventu to saista ar lielākām izredzēm tikt pie stabila un labi apmaksāta darba.

 

Lai par to pārliecinātos, pagājušā gadā veicām pētījumu "Izglītības ietekme uz algām Latvijā ekonomiskās krīzes laikā un pēckrīzes periodā", kurā secinājām, ka personas ar augstāku izglītību patiesi saņem nozīmīgi lielākas algas, turklāt augstāka izglītība var tikt asociēta arī ar stabilāku darbu.

Tomēr, ja absolvents izlemj turpināt mācības, priekšā ir nākamais jautājums, – ko tieši studēt? Ne visi skolu absolventi ir pārliecināti par sev tīkamāko nākotnes profesiju, tādēļ studiju jomas izvēle mēdz būt sarežģīts jautājums. Turklāt pat tie, kas zina, ko vēlas darīt/studēt, var saskarties ar sabiedrības spiedienu (piemēram, par tā saukto ekonomistu pārprodukciju), kas var likt savu izvēli pārskatīt. Tādēļ jautājums "ko studēt?" nezaudē aktualitāti.

Lai palīdzētu atbildēt uz šo jautājumu, šajā rakstā pastāstīsim par mūsu jaunā pētījuma rezultātiem, kurā novērtējām dažādu augstākās un vidējās izglītības jomu ietekmi uz algu.

Augstākā izglītība

Mūsu pētījuma rezultāti liecina, ka neatkarīgi no izvēlētās studiju jomas, persona ar augstāko izglītību saņem statistiski nozīmīgi lielāku algu nekā personas ar vidējo vai zemāku izglītības līmeni, tādējādi vēlreiz apliecinot augstākās izglītības nozīmi darba tirgū (1. attēls). Augstākās izglītības algu piemaksa bijusi vidēji 52%, kas norāda, ka augstākās izglītības ieguvēji vidēji saņem par 52% lielākas algas nekā pamatizglītību ieguvušie (pārējiem algu ietekmējošiem faktoriem esot vienādiem).

 

1. attēls. Augstākās un vidējās izglītības algu piemaksas Latvijā jomu dalījumā, salīdzinot ar pamatizglītību (%; 2014. g.).*

Avots: autoru aprēķini, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) Darbaspēka apsekojuma mikrodatus

Starp augstākās izglītības jomām vislielākā algu piemaksa bija sociālajās zinātnēs. Mūsu iegūtie rezultāti liecina, ka personas, kuras ieguvušas augstāko izglītību sociālajās zinātnēs, vidēji saņēmušas par 58% lielākas algas nekā tie, kuru izglītība ir zemāka par vidējo (citiem algu ietekmējošiem faktoriem esot vienādiem). Salīdzinoši augsta algu piemaksa (56%) bijusi arī STEM zinātnēs (STEM no angļu valodas science, technology, engineering and mathematics. Tulkojumā dabas zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika, būtībā iekļauj eksakto zinātņu programmas). Par vidējo izglītību runājot, lai gan profesionālās izglītības absolventiem ir nedaudz lielākas algas nekā vispārējās vidējās izglītības ieguvējiem (attiecīgi 12% un 10%), atšķirība nav statistiski nozīmīga. Par vidējo izglītību runājot, lai gan profesionālās izglītības absolventiem ir nedaudz lielākas algas nekā vispārējās vidējās izglītības ieguvējiem (attiecīgi 12% un 10%), atšķirība nav statistiski nozīmīga.

Sadalot augstākās izglītības jomas dažādās izglītības programmu grupās, redzams, ka grupas ar lielāko piemaksu visos analīzes perioda gados (2007-2014) ir bijušas tieslietu zinātne (vidēji 66%), žurnālistika un citas sociālās zinātnes (63%), kā arī uzņēmējdarbība un administrācija (59%). Tikpat augsta algu piemaksa bija STEM programmu grupās (60%; izņemot inženierzinātni, kurā tā bija mazāka – 48%). Turklāt STEM programmu algu piemaksas īpaši augstas bijušas gados pēc ekonomiskās krīzes, kas varētu liecināt par augošu pieprasījumu pēc informācijas tehnoloģiju un eksakto zinātņu speciālistiem.

Vidējā izglītība

Mūsu pētījuma rezultāti liecina, ka vidējās izglītības programmu absolventi neatkarīgi no studiju jomas saņem lielākas algas nekā tie, kuru iegūtā izglītība nav augstāka par pamatizglītību (2014. gadā vidēji par 11%; skatīt 2. attēlu). Tomēr jāatzīmē, ka pat visienesīgākās vidējās izglītības jomas ieguvēji vidēji saņem zemāku algu nekā salīdzinoši "neienesīgas" augstākās izglītības jomas absolventi.

 

2. attēls. Vidējās izglītības programmu grupu algu piemaksas, salīdzinot ar pamatizglītību Latvijā (%; 2007. - 2014. g.)*

Avots: autoru aprēķini, izmantojot CSP Darbaspēka apsekojuma mikrodatus

Arī vidējās profesionālās izglītības jomā salīdzinoši augsta algu piemaksa (vidēji 17%) bijusi sociālās izglītības programmu absolventiem.  Augstas algu piemaksas bijušas arī programmās, kas saistītas ar veselības aprūpi (15%), kā arī mākslu, humanitārajām zinātnēm un pedagoģiju (17%).

Arī vidējās izglītības gadījumā karjeras komponente ir būtiska algu piemaksu sastāvdaļa, liecinot, ka arī vidējā izglītība (salīdzinot ar pamatizglītību) veicina nodarbinātību labi apmaksātās nozarēs, profesijās un amatos.

Sausais atlikums

Kopumā var secināt, ka iedzīvotāji ar augstāko izglītību, neatkarīgi no apgūtās izglītības nozares, saņem augstākas algas nekā tie, kas ieguvuši vidējo vai pamatizglītību. Tāpat arī iedzīvotāji ar vidējo izglītību saņem augstākas algas nekā iedzīvotāji ar pamatizglītību, tādējādi vēlreiz apstiprinot izglītības būtisko ietekmi uz algām. Turklāt par spīti vismaz desmit gadu ilgušām runām par "ekonomistu pārprodukciju" sociālo zinātņu programmu absolventiem algas ir salīdzinoši augstas. Vai rekomendējam visiem skolu absolventiem izvēlēties visienesīgākās studiju jomas - sociālās un eksaktās zinātnes? Tieši otrādi – mēs parādām, ka nav nevienas studiju jomas, kuru izvēloties, jaunietis jau iepriekš būtu nolemts neveiksmei. Tādēļ, izvēloties izglītības jomu, nav jāietekmējas no sabiedrībā valdošiem stereotipiem, jo tie, kā redzams, var izrādīties aplami. Studiju joma, pirmkārt, jāizvēlas atbilstoši savām interesēm, dzīves mērķiem un spējām. Ja darbs nepatīk, tajā gūt labus panākumus diez vai būs iespējams. Un tikai pēc tam var vadīties atbilstoši darba tirgus situācijai, jo tā var mainīties ātri, pat vēl studiju laikā.

 

Autori:
Kārlis Vilerts, Latvijas Bankas ekonomists
Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas Bankas ekonomists

Visu rakstu lasīt šeit.

* Regresijās papildus izglītības jomas mainīgajiem iekļauti arī citi mainīgie: dzimums, tautība, pilsonība, darba pieredze, reģions u.c.